***
Ir jau stulbi dziedāt par ziedošām pienenēm,
Kad zem kājām čaukst koku zudušie sapņi,
Dārzā asteres dumpojas un ābeles skumst.
Rudens ieskatās acīs, novērsties ir jau par vēlu.
Viss, kas pazaudēts pazaudēts skaisti.
Gaismā pārtapa jūras mirušo viļņu nopūta
Un arī kliedziens pret vēju un par vēju.
Viss, kas pazaudēts, pazaudēts dzīvojot.
Tevis vairs nav. Kāda cita vēl nav. Es esmu.
Darbības vārds viduslīnijas viduspunktā.
***
Noticu vējam un bez nožēlas atdodu tam savus vārdus.
Vējš saplosa tos burtos un iemet atkal manā sejā.
Kopā ar kļavas lapām nosarkstu, ar pūci noslēpjos
Līdz nākošajam rītam, kuru ieries kaimiņmājas suns.
Un jaunus vārdus meklēju ko atdot vējam.
Noticu lietum un iemācos neslēpt skumjas un smieklus.
Lietus iemīlas lietussargos un tiem savus vārdus saka.
Viss mīļums sakrājas peļķēs un tas tiek tikai zvirbuļiem,
Kurpju zolēm un vēl dažiem nerātniem bērneļiem.
Nevienam neredzot noauju kurpes un arī tur brienu.
Noticu vārdiem un brīnos par to stiprumu un spēku.
Vārdu tik daudz un šajā jūklī apjūku reizi pa reizei,
Ceļazīmes zīmēju un pats sava ceļa policists esmu.
Balts ar melnu saplūst un veidojas violeta migla,
Kur ēnas ņirdz un uzplaukst sārti ziedošs koks.
***
Nakts atnāk klusi un iesaka aizslēgt durvis.
Laternas smejas par naktstauriņiem,
Laiks, kad komats par punktu top.
***
