Sveiki, jauns dzejolis, manuprāt, depresīvs, bet tā pat ceru ka jums patiks. :)
P.S Piedodiet par grammatikas kļūdām
http://somthingaboutlife258.tumblr.com/
Un pat tad, ja es šodien miršu
Man nebūs žēl it ne kā.
Savu ceļu būšu nogājis,
Varbūt ne tik taisni kā garāmgājēji.
Un pat tad, ja es šodien miršu
Man būs vienalga par rītdienu,
Jo tā ir tikai rīt, pēc pāris stundām –
Tad kad mani neskars vairs tā.
Un pat tad, ja es šodien miršu
Manu stāstu nezinās ne viens,
Jo tas ir tāds pats kā visiem pārējiem,
Pēc vienādiem motīviem.
Un pat tad, ja es šodien miršu,
Neviens patiesībā nezinās, pa kādu ceļu gāju,
Jo visiem, tas esot vienāds,
Jo visi esam veidoti pēc viena modeļa.
Un pat tad, ja es šodien miršu,
Pasaule nemainīsies,
Tā skries pakaļ kaut kam, nezinot neko,
Tā būs tāda pati, ka bijusi.
Un pat tad , ja es šodien miršu
Man būs vienalga par rītdienu –
Tā būs tikai rīt, tad kad manu vietu būs ieņēmis kāds cits.
