local-stats-pixel

Vienaldzība0

36 3

Sveiki, spoki! Tātad esmu izlasījusi pāris garadarbus no sk9rolando . Tie ir tiešām skumji un pamācoši stāsti par dzīvi,izvēlēm un to sekām. Tie mani dziļi aizskāra un tāpēc es vēlējos izveidot ko līdzīgu. Ceru, ka jūs par šo to padomāsiet.

Matilde sēdēja tualetes pašā vismazākajā stūrītī un ar rokām apķērusi ceļus centās sev ieskaidrot: Neraudi! Neraudi! Ne šeit! Ne tegad! Ai... viņa nodomāja kad asaru tērcītes sāka klusi plūst pār viņas vaigiem. Meitene tās ātri notrauca un turpināja sevi mānīt. Viņu varēja saprast. Arī lielākā daļa no jums raudātu. Viņa centās sakārtot skaisto, dzelteno kleitu, kura viņai pinās pa kājām. Matilde tikko bija saņēmusi savu liecību. Savu šausmīgo liecību. Kā tas bija līdz tam nonācis? Četri nesekmīgi vērtējumi. Divi četrinieki. Visi pārējie- piecinieki. Viņa paliks uz otru gadu septītajā klasē. Un visi smējas.

Vai varbūt vajadzēja sākt no sākuma? Tiešām- kā tas līdz šim visam nonāca? Matilde bija laimīga meitene ar pērļaini baltiem zobien, zilām, mirdzošām acīm un gaišbrūniem nedaudz viļņainiem matiem. Sestajā klasē viņa bija teicamniece, skolotāju mīlule. Arī zēni visi pēc kārtas skrēja pakaļ. Draugos viņa bija ar visu klasi. Tā pagāja sestā klase. Diezgan rožaini. Tomēr ne visiem. Viņa pati nemanot bija sākusi apmelot un nomelnot savas dradzenes. Viņa bija kļuvusi nejauka. Sesto klasi pabeigusi ar teicamām atzīmēm Matilde ar prieku uz nepacietību skatījās pretī jaunajam mācību gadam. Vasara pagāja silta, saulaina un jautra. Matilde sadraudzējās ar jauniem draugiem un kļuva vienaldzīga pret vecajiem. Tomēr vecie nemaz viņu neaizmirsa. Viņi centās uzturēt sakarus. Tad sapratuši, ka nav jēgas meta mieru.Bija palikusi vasaras pēdējā nedēļa. Tā sākās tāpat kā visas pārējās, ja neskatās uz to, ka Matildes vecāki sāka pirkt visu skolai nepieciešamo. Trīs dienas līdz skolai viņi Matildei teica:

-Mīļā, mēs pārceļamies.- no sākuma meitene sāka skaļi smieties. Viņa laikam tiešām neredzēja, ka vecāki raudzījās viņā ar bažīgām sejām un rokās sadevušies (lai stiprinātu viens otru) gaidīja savas vienīgās meitas reakciju.- Saproti, tas nemaz nav joks. Tavam tēvam Rīgā ir dots lielisks darba piedāvājums un ... mēs... viņš....- Matildes māte izlaboja- vienkārši nespēja pateikt nē.

Nākamajā dienā viņi ar kaimiņu palīdzību jau bija salikuši visu kastēs. Matildei tas bija trieciens. Viņa neēda. Tikai sēdēa savā jaunajā istabā un lūkojās ārā pa logu. Jauna dzīve. Jauni draugi. Nekas no vecās reputācijas nebūs saglabājies. Nekas.

Viņa pasāka neklausīties skolotājos. Viņa nepildīja mājasdarbus. Viņai bija vienalga. Viņa vēl joprojām ticēja, ka varbūt tas ir sapnis. Varbūt... Taču šim sapnim beigas nekad nepienāca. Tas vilkās dienām, nedēļām un mēnešiem garš. Matilde gāja pa skolēnu pilnajiem gaiteņiem gluži viena. Acis vairs nekad nemirdzēja kā agrāk. Viņa bija kā rezignācijā. Pilnīgi iztukšota. Izlutinātā meitene, kura vienmēr bija pieradusi, ka viņai izdabā, skrien pakaļ, piedod neko no tā vairs nesaņēma. Viņai neb9ija draugu. Arvien vairāk iekrita viņas acis. Arvien vairāk slīdēja uz leju viņas atzīmes. Bieži tikai izsaukti uz skolu vecāki. Matildi sāka saukt par Matildi- Mironi. Jo tā arī viņa izskatījās. Kā tēls no "The walking dead". Mati arvien vairāk savēlās, kļuva nespodri. Bieži vien viņu starpbrīžos apcēla, vajāja kā zvēru, aplēja ar ūdeni. Bija pat tādas meitenes, kuras pusdienu starpbrīžos viņai "netīšām" uzlēja zupu, vai nosmērēja drēbes. Matildei bija vienalga. Viņa vēl cerēja. Cerība , tomēr ar laiku izplēnēja tieši tā pat kā viņas dzīvesprieks.

Tad nu mēs atduramies šeit un tagad. Pie raudošās meitenes tualetes telpā. Mēs varam tikai cerēt, ka viņa atkal piecelsies, noslaucīs vaigus un lepnā solī izies ārā, vai arī paliks turpat- slapja nelaimes čupiņa. Mirone. Tā ir viņas izvēle, vai ne? Mēs neko nevaram tur darīt. Vai tomēr varam?



36 3 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 0

0/2000