Mūsdienu sabiedrībā cilvēkus visbiežāk vērtē pēc drēbēm, maka biezuma, skaistuma, mājas u.t.t. Izrādās, ka arī telefonam ir sava vieta tavā reputācijā, turklāt visai plaša. Es ikdienā visur staigāju ar sadauzītu Samsung Galaxy S5, taču man labai draudzenei ir iPhone 6 Gold. Tad nu aizņēmos no viņas šo iPhone, lai uzrīkotu nelielu eksperimentu.
Vai tiešām manu reputāciju var glābt vienīgi sestais iPhone?34
290
5
Uz nenozīmīgām vietām parasti ņemu līdzi caurspīdīgu somiņu, kurā ielieku tikai telefonu, skropstu tušu un lūpu spīdumu. Daudzi paziņas pat neprasot redz, ka man ir Samsungs, un tā vien šķiet, ka visiem tas vienalga. Tad nu šodien Samunga vietā somiņā ieliku draudzenes iPhone un devos uz kafejnīcu. Tā kā šodien ir svētdiena, tad kafejnīcā bija daudz cilvēku, to skaitā pamanīju arī pāris paziņas un pat vienu ''konkurentu'' 
Negribēju, lai eksperiments izgāžas, un nebiju pārliecināta, ka manu iPhone pamanīs, tāpēc ''nejauši'' pacēlu somiņu tā, ka visi to redzēja, arī visi pazīstamie. Apsēdos un abas paziņas pienāca sasveicināties un aicināja pie sava galdiņa. Tas nebija nekas īpašs, no abām tas bija sagaidāms, jo draudzenes taču. Bet tad sasveicināties pienāca konkurents, pie reizes vēl paprasīja: ,,Vai tas ir iPhone?'' Es samulsu, taču biju priecīga, jo negaidīju, ka telefonu pamanīs. Atbildēju, ka tas ir iPhone, un pieklājīgi pasūtīju konkurentu dir*t, jo tas taču ir tikai konkurents 
Naudiņa priekš kafejnīcas gājiena atradās kabatā, jo nav jēgas ņemt visu maku, ja zinu, ko konkrēti ņemšu un cik tas maksā.
Paēdu, atvadījos no draugiem un devos pastaigā, jo līdz kora nodarbībai bija vēl pusotra stunda. Aizgāju uz parku, kur parasti ir diezgan blīva gājēju satiksme. Nepazīstamajiem bija vienalga, bet paziņām vienmēr bija jāapstiprina, ka jā, tas ir iPhone 6 Gold. Pie sevis domāju, ka šīs paziņas, ja man būtu mans vecais, salauztais Samsungs somiņā, mani ,,nepamanītu''. Un pamatoti, jo es esmu nepopulārs nepatikšanu magnēts 
Lai vai kā, pēc pastaigas devos uz kori. Sākumā neviens nepamanīja manu iPhone, taču tad noliku somiņu uz krēsla un diriģents, pārmezdams acis pār visu, kas ir telpā, pamanīja tieši manu telefonu un atkal pajautāja: ,,Vai tas ir iPhone?'' Apstiprināju. Viens no koristiem paņirgājās: ,,Ak tad beidzot sāc normāli pelnīt, bomzīt?'' Visi sāka smieties, bet es biju aizvainota un nesapratu, kāpēc tā jāņirgājas? Vai ar iPhone somā es esmu krutāka, vai mani vairāk jāciena?
Aizgāju pie draudzenes, atdevu telefonu, iedzērām tēju un visu viņai pastāstīju. Viņai tas likās pašsaprotami, jo mūsu ciemata apkaime nav liela, daudzi zin manus feilus ar telefoniem. Esmu savu agrāko Samsungu nejauši pasviedusi zem auto riteņiem, Nokiu izmetu pa 4. stāva logu u.t.t. Es neliegšos un teikšu, ka bija patīkami, ka man pēkšņi visi pievērsa uzmanību. Patiesībā rakstā nekad nekas nebūs tik reāli kā dzīve, un nekad nevar izjust emocijas, viss liekas tik parasti, bet tomēr...vai tiešām telefons, ne tikai telefons, arī drēbes, dzīvošanas apstākļi un pārējais nosaka mūsu reputāciju, pārsit mūsu rakstura vērtības? Varbūt tomēr jāaizdomājas par īstajām vērtībām cilvēkā?
Konkurentu es domāju kā ienaidnieku.