Es nekad nebiju tā juties līdz ieraudzīju viņu...
Dzīvē ir tā, ka tu nekad nezini, kas notiks. Dažreiz visu var izškirt viens vārds, viens solis vai viena doma. Šoreiz to izšķīra viens vārds - Satiekamies! Dīvaini cik ļoti šis nezozīmīgais ikdienas vārds var mainīt tavu dzīvi. Es to nekakad nebiju iedomājies, bet tas notika.
Ir divi veidu cilvēki. Vieni, kas bauda dzīvi otri, kas ir padevušies. Man bija darbs, draugi, nauda, bet tas viss nebija neko vērts, es tāpat biju atmetis cerības. Stundām ilgi es skatījos viņas bildē un baidījos, baidījos zaudēt spēli, kas pat nebija sākusies. Smieklīgi, ka cilvēki padodas vēl nesākuši neko darīt, bet tāda laikam ir mūsu daba.
Ejot dienām un nebeidzot domāt par viņu, es saņēmu drosmi un uzrakstīju viņai. Tad arī tas notika, viņa atbildēja – satiekamies. Es nezināju ko darīt tas tas tas... bija pārāk neticami. Galvā pat rosijās doma nepiekrist, bet kaut kas man lika uzraktīt - jā!
Tajā brīdī es vienkārši piecēlos, devos uz savu auto, iesēdos tajā un braucu, braucu stundām ilgi, līdz nokļuvu pie viņas. Tur viņa bija – rudie mati, to cirtas, sniegbaltais kažoks, zilā plīvojošā kleita un acis bezgala dzidras, kuru krāsu es nespēju atcerēties. Vieta, kur viņa dzīvoja bija, vairāk kā grausts nekā mājoklis, bet par spīti tam viņa izskatījās, ka Ēģipstes valdniece, par kuras skaistumu runā vispakārt.
Viņa iekāpa mašinā, es nezināju, ko teikt, es tikai klusēju un sāku braukt. Jau atkal mēs braucām stundām ilgi neteikdami nevārda, bet ikreizi, kad es paskatījos uz viņu, viņa skatijās uz mani un smaidīja, šis smaids izgaismoja visu mašinu nakts laikā, un es nespēju uz to neskatīties.
Vienā brīdi viņa teica, nogriezies te, un tur tā bija. Apdrupusi, pelēka, izsistiem stikliem, mēnessgaismas apspīdēta, kāda veca pamesta rūpnīca nekurienes vidū. Es apstājos izslēdzu gaismu. Viņa teica: nāc. Es izkāpu un sekoju viņai. Mēs izlīdām caur žogu un ielauzāmies ēkā. Visapkārt valdīja tumsa un kapa klusums. Es nezināju, ko darīt, vienkārši sekoju viņai. Mēs staigājām pa ēku jau kādu laiciņu, līdz izdzirdējām soļus. Paskatoties atpakaļ neko nevarēja redzēt, visapkārt valdīja piķa tumsa. Soļi palika arvien straujāki un skaļāki. Viņa man teica – skrienam. Un tā mēs bēgām, tumsā, no nezināmajiem soļiem. Mana sirds sitās kā traka, es nekad nebiju, neko tādu darījis. Kad izskrējām ārā, es ieraudzīju viņu mēnessgaismā, viņa skrēja un viņas kleita plīvoja kā debess ar zvaigznēm.
Tikuši līdz mašinai, mēs ielecām tajā iekšā un es cik vien ātri spēdams uzsāku braukt. Tajā brīdī es tikai domāju, cik labi, ka esmu dzīvs. Pagriezos un viņa smējās, tādus smieklus nevar aprakstīt, tie bija kā mūzika man, tik maigi un dzidri. Es teicu: kāpēc tu smejies? Viņa man atbildēja: bet bija taču nedaudz smieklīgi. Es teicu: nebija gan, un viņa atkal: nedaudz jau bija. Tad viņa sāka runāt un stāstīja man, ar cik daudz cilvēkiem ir tikusies un kādas trakas lietas darījusi. Visu to laiku, es spēju tikai klusēt un klausīties.
Aizvedis viņu mājās es jorojām jutos apdullis un nesapratu, kas vispār tovakar notika. Pagāja tikai vairākas dienas līdz es sapratu, kas viņa bija, viņa bija, mana : Girl From Next Door. Meitene, kura ir ideāla, par spīti tam ko darījusi iepriekš un ar ko bijusi, meitene, kas man lika dzīvot, kas lika aizmirst to, kas es esmu, kas sajauca man prātu, kuras dēļ es biju gatavs uz visu. Meitene, kura mainīja visus manus dzīves uzskatus, kura lika novērtēt to, kas man ir un kādreiz bija. Meitene, kuru es nekad neaizmirsīšu. Meitene kuru nekā savādāk nenosauki, kā vien meitene no blakus mājas.
Šis ir veltījums Tev, ja tu kādreiz šo izlasi tad zini, kā es tad jutos, un jūtos joprojām!
