Nesen, kāds man ļoti Tuvs cilvēks jautāja....kad Tu esi laimīgs? Kuros brīžos?...uz ko es atbildēju, ka grūti būs nodefinēt, kas ir laime. Līdz ar to grūti saprast, kad esi laimīgs un ko tas vispār nozīmē. Katram taču izpratne par to ir stipri individuāla un neatkārtojama. Kas vienam laime, kādam citam tikai sajūsma.
Un es sāku aizdomāties, par brīžiem, kad es iespējams esmu bijis laimīgs. Pārsvarā katrai situācijai, kad mēs jūtamies labi un varētu to nosaukt par laimes sajūtu, var atrast kādu citu emociju apzīmējošu burtu salikumu.
Es varu būt priecīgs ļoti priecīgs...varu būt iedvesmots, pacilāts, sajūsmināts, iepriecināts, ieintriģēts, gandarīts, apmierināts, uzjautrināts, iemīlējies utt. Iespējams, ka visu šo sajūtu kopums vienā, arī ir laimes sajūta, taču varbūt tā ir kas cits???
Tās bija īpašas dienas bērnībā, kad kopā ar ģimeni braucām kopīgā ceļojumā uz kādu skaistu vietu Latvijā. Pat ne tās vietas dēļ, bet kopīgi ar ģimeni darīt kaut ko, vienalga ko, tas bija satriecoši lai! Protams, patiesu vērtību tiem braucieniem sajūti tikai laikam ejot cauri taviem gadiem, it sevišķi tad, ja ģimenes vairs nav.
No rīta agri celties, lai pabrokastojot pēc iespējas ātrāk dotos ceļā.... visvairāk man patika braukt uz laukiem pie Tēva vecākiem zilo ezeru zemē. Tās vienmēr bija siltas vasaras dienas jūlija sākumā, kad Tēvam darbā bija iespēja paņemt atvaļinājumu uz pāris nedēļām.
Vienmēr atmiņā palikušās sarunas mašīnā par un ap ceļojumu...vienmēr piemītošais, satraucošais gaidšīšanas brīdis, kad tuvojies galamērķim.... mazliet baiļu sajūta, prieks un nepacietība atkal satikt mīļus cilvēkus...bet katru reizi kā pirmo , jo redzējāmies ar tiem tikai reizi gadā....
Ceļš uz maniem laukiem vienmēr gāja caur Aglonu, līdz ar to katru gadu ar ģimeni tur piestājām un staigājām...ņēmām ūdeni no svētavota un vedām uz laukiem.... ziniet, tagad varu atbildēt droši...redzēt kā bērnam, kad Tavi vecāki ir smaidīgi un laimīgi kopā, kad tavas māsiņas priecīgas riņķī skraida, nezinādamas bēdu....tā ir laimes sajūta. Būt kopā ar ģimeni, justies drošībā, justies un pats galvenais būt mīlētam...tā ir laimes sajūta.
Laimīgi tie, kuri zin un bauda ģimenes mīlestību un rūpes. Jo ticiet man, tās ir ļoti retas ģimenes, kuras patiesi spēj to darīt un saukties par ģimeni. Kopā priecāties vienam par otru un būt ģimenei.
Es neatceros, kurā brīdī mana ģimene sašķēlās.... man bija apmēram 15 gadu.....nekad neesmu domājis, ka tas mani ļoti ietekmēja, pat var teikt ignorēju...es taču biju jau liels....man bija jāsaprot. Un iespējams, es arī sapratu, ko nevarētu teikt par manām māsiņām 13 un 6 gadi .... , lai gan es tā arī nekad līdz galam nezinu, kā viņas uztvēra vecāku šķiršanos, jo es sāku mācīties Rīgā, tikmēr viņas turpināja dzīvot ar Tēvu Jūrmalā, uz brīvdienām braucot pie mammas.
Tagad tā nopietni paskatoties atpakaļ, šķiet tieši vecāku šķiršanās rezultātā, es neapzināti, kaut kur dziļi sirdī salūzu, lai gan ārēji viss bija it kā normāli. Nu ziniet skola, mācības, koncerti...daudz notikumu...tik uz priekšu.
Neatceros, lai vecāki būtu ar bērniem runājuši par šķiršanos, ar mani noteikti nē....man bija pašam viss jāsaprot... bet vai es tam biju gatavs? ...visticamāk nē.
Ziniet, kad Tev dzīve atņem ģimeni...kad saskalda to sīkās druskās...zūd pamats zem kājām...un, lai gan finansiāli es tiku ar visu nodrošināts....emocionālais tukšums bija milzīgs....un turpināja izplesties...
No bērnības un skolas gados tā ir izveidojies, ka man nav labākā drauga un vispār draugu man nav...dienas grafiks...no rīta skola līdz 15:00 pēc tam mūzikas skola no 16:00 – 20:00 ....un sestdienās skola...un brīvajā laikā lauku darbi, lopi, siens, pilnīgi viss, ko laukos var darīt... Dzimšanas dienas, tusiņi, randiņi, futbols...tas viss bija citā pasaulē, ne manējā.....
Un šodien, ļoti pietrūkst kāda laba bērnības vai skolas drauga..ar kuru varētu dalīties, ar pilnīgi visu, kā vecās, labās holivudas filmās.... bet diemžēl esmu vientuļš šajā jautājumā....
Nu lūk, ar to es vēlējos teikt, ja cilvēks zaudē ģimenes emocionālo pamatu, ja viņam nav draugu, tad visticamāk viņš ir neizsakāmi vientuļš dzīvē... un tas traucē pilnīgi it visā, ko cilvēks vēlētos sasniegt un izveidot. Lai tā būtu karjera vai jauna ģimene...
Jā, es biju laimīgs bērnībā...laimīgs , jo man bija ģimene.... laimīgs, jo bija dienas, kad mēs bijām laimīgi kopā...vnk tādēļ, ka bijām viens otram...
Gadi gāja...es pazaudēju cilvēku, kuru mīlēju un kurš mīlēja mani vairāk par visu pasaulē...savu vecmammu...viņai bija tikai 49 ....viņa varēja vēl dzīvot un dzīvot.... atceros, ka spēlēju viņas bērēs vijoli...un redzēju ,kā pakārt visi raud, jo viņa bija reti sirsnīgs un labs cilvēks...visi izņemot mani... es to visu turu sevī vēl joprojām.....
Neilgi pēc vecmammas nomira arī mans Tēvs 39 ....gada laikā sabruka manu acu priekšā...kaulu vēzis....viņš zināja..visi zināja, ka viņam atlicis ir tikai gads.... to nevar izstāstīt, kā ir zināt, ka tavs tuvinieks mirst....to zin tikai tie, kas ir pieredzējuši to paši... atceros, kā no rīta pamodos un mamma ienāca istabā ar asarām acīs un pateica, ka: Kaspar, tētis nomira L .... tā bija gr;uta diena.... man vakarā bija koncerts...un es lēkāju un dziedāju un priecājās ļaudis.... Es spēlēju arī tēva bērēs.... es redzēju visus riņķī raudam....visus izņemot mani...es tam vēl neticēju....
Grūti noticēt, kad mirst tava ģimene...un spēt apzināties, ka nekad vairs nebūsiet kopā laimīgi....
Tās bija īpašas dienas bērnībā, kad kopā ar ģimeni braucām kopīgā ceļojumā uz kādu skaistu vietu Latvijā. Pat ne tās vietas dēļ, bet kopīgi ar ģimeni darīt kaut ko, vienalga ko, tas bija satriecoši lai! Protams, patiesu vērtību tiem braucieniem sajūti tikai laikam ejot cauri taviem gadiem, it sevišķi tad, ja ģimenes vairs nav.
Jā es biju laimīgs......... un varbūt atkal būšu, kopā ar savu jauno ģimeni.....
Mana Tēva Māra un vecmammas Marijas piemiņai (hug)
Ar mīlestību
Kaspars Pudniks
2015
