Neizskaidrojama hiperaktivitāte pēc darba laika beigām neizbēgami noved pie karaoke bāra. Kārtīgi izbļaustījusies un dažas dziesmas nolēmusi vairs nekad, nekad nemēģināt dziedāt, uz Uptown Funk pēdējās nots nolēmu, ka ir laiks doties.
Kā jau students, kas vēl nav saņēmis savu pirmo algu, biju apņēmusies naudu taksometram netērēt. Es taču netaisos izšķiest padsmit roltonu vērtu naudu transportam, ja reiz attālums ir pavisam viegli kājām pieveicams.
Attālinos no bāra pāris metrus un saprotu, ka šis būs slapjš gājiens. Padusmojos uz sevi par pazaudēto un tādējādi līdzi nepaņemto lietussargu, uzmetu plāno džemperīša kapuci galvā un soļoju. Vēl pāris metrus tālāk saprotu, ka lietus nav viss, ko laikapstākļi šonakt piedāvā – šķiet, ka eņģeļi debesīs bliež pa bungām un dievs tos aizrautīgi fotografē. Vēlreiz apsveru domu par taksi un vēlreiz man paliek žēl naudas.
Uzcītīgi izvairoties no lielākajām peļķēm tieku līdz tunelim pie akmens tilta, kas sniedz īslaicīgu patvērumu no lietus. Vienlaikus sāku domāt par to, cik droši ir soļot pāri tiltam negaisa laikā. Uz ielām starp ēkām, kas ir krietni vien augstākas par mani, visam vajadzētu būt kārtībā, bet tilts ir mazliet kā klajš lauks. Labi, tur ir daži gaismekļi, kas pāris reizes pārsniedz mana auguma garumu, bet kurš gan uzticas laternām?
Daugavai pāri jau nepeldēšu, tā ka padodos likteņa priekšā un eju pa tiltu. Ap šo brīdi manas bikses jau ir cauri slapjas, zeķes arī paliek mazliet mitras. No metāla gabaliem, kas ik pa pārdesmit metriem izliekas par gājēju celiņu, izvairos. Man jau tā ir gana daudz metāla gredzenos un auskaros, lai riskētu vēl vairāk pievilināt zibeni. Apsveru, ka tomēr priecājos par lietussarga neesamību. Šādos grēku plūdos būtu nepārvarama vēlme to izmantot, bet kaut kur lasīju, ka metāla daļas lietussargā pievilina zibeni. Var jau būt, ka tas ir mīts, bet es netaisos to notestēt.
Pāris garāmbraucošie taksometri pārvietojas tik ātri un nepieklājīgi, ka nošķiež mani ar peļķu ūdeni no galvas līdz kājām. Es jau grasos tos nolamāt (zinu, ka mani nedzirdēs, bet tas man liktu justies labāk), bet apjaušu – kāda starpība, tāpat jau arī bez viņu palīdzības manas drēbes prasīs ilgu žāvēšanu. Bet fūrīšu šoferi gan ir pieklājīgāki, tie mazliet piebremzē un mani papildus neizmērcē.
Tieku pāri tiltam. Garām braucoša mašīna piebremzē, apstājas un uztaurē. Acīmredzot, vīlies, ka nereaģēju, pēc dažām sekundēm cilvēks aizstūrē prom no manis. Joprojām dzīva, aleluja! Nākamais šķērslis ir gājēju pāreja, kas vairāk atgādina gājēju pārpeldētavu. Ūdens teju līdz potītēm. Eh, ko tur vairs, brienu cauri un, jā, kedas nedarbojās kā gumijnieki, it nemaz, nemaz, nemaz. Turpinu ceļu gandrīz muzikāla žļurkš, žļurkš pavadījumā.
Vēl pāris brauktuves šķērsoju gandrīz peldus, bet esmu jau diezgan tuvu, palicis mazliet mazāk par kilometru… Izdziest laternas. Es taču teicu, ka laternām nevar uzticēties! Mazliet nolamājos. Tagad vairs nav cerību izvairīties no peļķēm, bet… žļurkš, žļurkš. Kāda jēga?
Nokļūstu gandrīz pie universitātes. Tās teritorijā esošās laternas gan spoži spīd. Tagad es redzu peļķes, bet tik un tā nepūlos mainīt trajektoriju vai lēkt, lai no tām izvairītos. Žļurkš, žļurkš.
Man izdodas nokļūt iekštelpās. Velkot nost nožēlojami izmirkušās kedas, ieskatos spogulī. Protams. Es esmu cauri slapja, pārdzīvoju pastaigu negaisā, manas kedas vairs nekam vairāk par žļurkstēšanu neder, bikses šķiet teju neiespējami nolobīt no kājām… Bet meikaps un matu sakārtojums ir izdzīvojis.
Loģika.
