Cilvēkam patīk visu vienkāršot, tas arī ir iemesls, kurš veicināja strauju tehnoloģiju attīstību, salīdzinot ar to, kas bija 15 gadus atpakaļ un tagad. Paskat, cik daudz jaunu iespēju, kuras sniedz mums tehnoloģījas, bet visam ir arī sava sliktā puse. Runājot par lietu, raksts ir par datoratkarību, par to, kā man pašam ir nācies ar to saskarties un , kā ar to tiku galā. Pamanīju, ka spokos par šo tēmu ir runāts jau iepriekš, bet tie ir, galvenokārt, balstīti tikai uz interneta materiāliem.
Problēma, kura kļuvusi par ikdienu8
112
0
Mēs visi lietojam datoru, bet, kur gan ir tā robeža, kas nosaka vai ir cilveks atkarīgs no datora, vai arī nē? No sākuma man likās, ka es esmu parasts sabiedrības pārstāvis, jā, ļoti daudz un intensīvi pavadu laiku pie datora, bet kurš pusaudzis gan tā nedara, ne? Pagāja laiks, kādi 4,5 gadi, kopš es sāku pavadīt savu brīvo laiku te, internetā un tikai pirms 5 mēnešiem sāku apjēgt situācijas nopietnību.
Laiks pagāja nemanot, bet viss kļuva svešs, pasliktinājās sekmes skolā, sakari ar draugiem un radiniekiem kļuva vāji, pats fiziski nonīku, man bija vienalga uz sevi un visu, kas apkārt, izņemot virtuālo vidi. Sapratu, ka laiks mainīties un rīkoties, lai sasniegtu panākumus, piepildītu savus sapņus, sāku apmeklēt psiihologu, cerot uz palīdzību, bet velti, nejutu, ka situācīja uzlabotos, velti izšķiests laiks.
Reklāma
Kārtējais apliecinājums tam, ka ir vērts paļauties tikai uz sevi un saviem spēkiem. Izrunājos ar vecākiem, izrādījās ka viņi pat neapzinajās, kas ar mani darijās, mužīgi aizņemti darba darīšanās. Tad sāku sastādīt savu aptuveno dienas režīmu, attēlojot tajā prioritātes, kuras rūpēja tajā laikā visvairāk. Atlicinaju daudz laika mācībām, mazāk - draugiem, ģimenei, sāku kārtīgi gulēt. Es izjutu tādu patīkamu un foršu sajūtu, ka es beidzot sāku dzīvot nevis eksistēt kā iepriekš, izklaides ar draugiem, sarunas ar radiniekiem, cītīgas mācīšanās dēļ arī sekmes uzlabojās.
Un te nu mans likteņstāsts beidzas, pabeidzu 12. klasi, nokārtoju valsts centralizētos eksāmenus, kuru rezultātus tagad gaidu, bet uztraukuma nav, mācījies esmu un labs rezultāts ir likumsakarīgs, manuprāt. Tagad vien domas grozās par to, kurp nu tālāk doties. Viens nu ir skaidrs, ka sākšu apmeklēt svaru zali, lai koriģētu stāju, padarītu vizuāli mazāk saskatāmas strijas uz muguras. Dzīve turpinās un ceru, ka tajā es kāpšu tikai uz augšu.
Un te nu sākas runa par to, cik gan izplatīta ir datoratkarība pasaulē, neveidoju tak rakstu, lai par sevi vien pastāstītu. Domāju, ka arī jūs esat pamanījuši to, ka mūsdienās cilvēki ir piesieti pie saviem telefoniem, plaukstdatoriem, planšetdatoriem, pat, ja viņi tajā neko nedara, tad nu vismaz to turēs rokās un glāstīs kā Gorlums gredzenu no "Gredzenu pavēlnieka", tā arī ir sava veida datoratkarība, jo savu iespēju klāstā mūsdienu telefons īpaši daudz nepiekāpjas datoram.
Reklāma
Mūsu izglītības sistēma mudina vairāk laika pavadīt pie datora, turklāt bez tā mācīties, gūstot augstus rezultātus, ir ļoti komplicēti mūsdienās. Nu kādēļ viss ir jādara elektroniski? Jā, tas atvieglo informācījas glabāšanu un daudz ko citu vēl, bet vai tad mēs visi nekļūstam savā veidā datoratkarīgi? Kas mēs būsim kaut vai bez interneta? Lasīju par zemādas čipiem cilvēkam, kurš nosaka īpašnieka identitāti. Rodas sekojošs jautajums, vai mēs tiešām vēlamies tādu nākotni ,kurā viss ir elektroniski?
Problēma ir problēma, kamēr tā piemīt mazam sabiedrības lokam, bet ja tā piemīt lielakajai sabiedrības daļai, tā kļūst par normālu un pašsaprotamu lietu.
Tev patiks šie raksti
