local-stats-pixel

Mazliet par mani.28

579 1

Sveiki, sveiki, jau kārtējo reizi.

Šis ir īsts, patiess stāsts. Nekas nav izdomāts!

Izdomāju padalīties ar savu dzīves stāstu. Iespējams, ka tas kādam liks apzināties, ka ir daudz vērtīgāks un vajadzīgāks uz šīs pasaules.

Nē, nē, es te nerunāšu par narkotikām vai citām atkarību izraisošām vielām. Šoreiz būs tēma par to kā var piepildīt savus sapņus, kā uzzināt kam tu esi vajadzīgs.

Sāksim ar to, ka es biju parast, blonds puika, kurš dzīvoja Cēsu rajonā. Bija trīs gadiņi, darīju blēņas, kā visi citi utt. Dzīvoju dzīvi kā bērns, kuram bija bezgalīgi daudz bezjēdzīgi jautājumi, kā:"Kas ir jautājums? Kur aug ananāsi? Kas ir ananās? Kāpēc man starp kājām ir pirksts?" Nu jūs sapratāt.

Bet brīnumainā kārtā es sastapu savu dzīves labāko draugu, divu gadu vecumā, jo mūsu mammas katru dienu veda iet spēlēties uz vienu un to pašu smilškasti, uz vietu kuru uzskatīju par paradīzi, bez kuras dzīvot nespētu. Toreiz bērnībā lai kļūtu par labāko draugu otram bērnam, pietika ar to, ka tev bija dzeltena, plastmasu lāpstiņa, par kuru varēja priecāties kaut visu dienu. Laiks gāja uz priekšu un kad man pienāca pieci gadiņi, lāpstiņa jau bija nomainīta pret mašīnītēm.

Es piecu gadu vecumā biju riktīgs filozofs. Stāstīju tādas lietas bērniem, ka būtu ceļojis laika mašīnā. Bet man patika to darīt, es sajutos īpašs, stāstīdams pasakas citiem.

Nestāstīšu visu sīkumos, bet turpināšu konkrēti tālāk stāstī.

Kad man palika septiņi gadi, man nācās atvadīties no Cēsīm, no visiem draugiem kuri tur dzīvoja, jo es pārvācos ar ģimeni uz Rīgu. Visam iemesls bija... mana skola.

Mani vecāki neveda mani uz bērnudārzu, jo uzskatīja mani par pietiekoši gudru, bet es gan nē, jo es pat toreiz septiņu gadu vecumā nezināju kas ir skola. Kad braucām prom, tā bija mana briesmīgākā diena... ik sekundi pa asarai nobira dēļ skumjām. Es neko tur nevarēju padarīt... Bija jāsāk jauna dzīve...

Pirmā klase un jau vajadzīga mana inteliģentā prasme. Mācīties zīmēt, mācīties rakstīt, mācīties runāt, mācīties lasīt, bet zīmēt, rakstīt un lasīt, man tik ļoti labi nepadevās. Es biju ielikts uz pedagogu mācību stundām, jo mani uzskatīja par dumju. Visas tās pašas lietas bija jādara, tikai vairāk stundu man tika pasniegts, kuras mani ļoti nogurdināja. Es visu darīju ko man lika... Sakodu zobus un devos savos uzdevumos, pelnīt labas atzīmes, bet tā pat nekādu labu rezultātu nebija, kā tikai divi, divi, divi, divi un tad beidzot trīs... Man pat bija bail sagaidīt mammu vai tēti skolā, jo atzīmes... Katru reizi, par katru divnieku tiku mājās sarāts. Toreiz man iestājās paniskas bailes par visu un biežāk sāku raudāt. Bet trakākais vēl viss man bija sagaidāms...

Sākoties trešajai klasei, es tiku ignorēts, aizmirsts, izsmiets. Visi ņirgājās par mani, jo es nebiju no tām bagātākajām ģimēnēm nācis. Es nestilīgi ģērbos, izskatījos pēc frīka, biju klases stulbenis, saucamais vientuļnieks. Sēdēju solā viens un ļoti reti runāju ar kādu. Es baidījos kaut kustību izdarīt, jo kad tas notika, visi sāka uzreiz mani izsmiet, saukt rupjākajos vārdos... Es cietos, es klusēju un nedarīju neko pretī, jo neviens nebūtu bijis manā pusē, kurš palīdzētu mani aizstāvēt, pat es biju par vāju. Laiks gāja uz priekšu un nekas nemainījās, viss palika vēl trakāk.

Sestā klase, sēžu viens, centos mācīties, kas bija grūti darāms, jo tiku apbižots dēļ citiem. Klase bija kļuvusi vēl ļaunāka... Dažreiz man pateica, lai eju un nomirstu, jo es izskatoties pēc pretīga kropļa, kuram ir visādas slimības. Es visu centos ignorēt, bet viņiem neapnika mani aiztikt... viņiem vajadzēja dažreiz mani pat līdz asarām novest. Viņi visi centās man likt apzināties, ka esmu bezjēdzīgs, nevienam nevajadzīgs... Es ar to biju jau samierinājies, ka esmu nejēdzīgs, pilnīgi bezjēdzīgs. Man sāka palikt grūtāk to visu izturēt. Man pat nebija draugu, kurš mani uzklausītu vai kurš mani atbalstītu... Es visu viens darīju. Es pat vecākiem nekad neko nestāstīju, es klusēju...

Astotā klase pienākusi... Joprojām viss tas pats, bet šoreiz mani tik ļoti vairs neizskāra. Bet tuvojās jau devītā klase, liekot aizdomāties par diploma darbu un eksāmeniem. Viss bija traki, jo knapi uz tiem četriniekiem turējos, bet par laimi, nekad nebiju palicis uz otro gadu. Bet neskatoties uz to, es sastapu draugu, Tā bija meitene, kuras vārds bija Ieva. Satikāmies aktiera pulciņos un bieži vien draudzīgi aizrunājāmies. Mums nebija vienam pret otru jūtas, mēs vienkārši sapratāmies kā ļoti labi draugi. (Toreiz vēl biju nesmukais, hah. Tā, ka... jā. Man attiecības vispār bija kā neatklāta zeme. Es par tādām lietām nedomāju.)

Devītā klase. Es mainījos... Sāku kļūt drosmīgāks un arī aktīvāks, bet tas pateicoties labākajam draugam, Ievai. Dēļ viņas es izaugu, mainījos un sāku mācīties saprast dzīves būtību. Es sāku apzināties, ka esmu svarīgs, ka protu darīt priekš sevis ko svarīgu. Mani daļa no klases pat sāka pieņemt, sāka sarunāties biežāk ar mani un pat saprast. Sāku kļūt... laimīgs.

Es pabeidzu devīto klasi uz vidējām atzīmēm, noliku eksāmenus sekmīgi, pabeidzu diplomdarbu.

(Mans diplomdarbs ir apskatāms bildē, vēl nepabeigts, jo kadri tika uzņemti pirms nebija vēl nokrāsots.)

Bet tas nenozīmēja, ka viss ir beidzies. Bija jādoās kur tālāk iestāties!

Bija plāns iet mācīties par pavāriem, bet BUMS! Še tev... iestājos par Iespieddarbu maketētāju. Trakākais, ka es kārtīgi nepratu darboties ar datoru.

Dokumenti jau iesniegti, viss izdarīts, neko atkal vairs nevarēja padarīt. Tomēr es iemācījos un beigās sapratu, ka tā ir profesija ko esmu gribējis.

Gadi gāja uz priekšu un viss notikās, gan sāpīgas lietas, gan priecīgas.

Bet es tomēr izaugu... Es tik daudz kam gāju pāri, centos nepadoties. Paldies vēlreiz, maniem labākajiem draugiem par to, ka viņi mani atbalstīja. Ieva nebija vienīgā kura man palīdzēja, bet pirmā gan.

Esmu tagad cilvēks ar saviem hobijiem un sapņiem. Uz baigām es ievietošu bildes ar ko esmu aizrāvies, kādi ir mani hobiji, ar paskaidrojumiem.

Gribu jums teikt to, ka nekad, NEKAD nedrīkst padoties, pat ja dzīvē ļoti grūti klājās. Es neesmu visu izstāstījis, tur ir vairāk, bet es tajā neiedziļināšos. Galvenais ir zināt to, ka Tu pats sev vienmēr būsi svarīgs! Paldies Tev, ka izlasīji īsu daļu par manu dzīvi.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
579 1 28 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 28

0/2000

- Es pat neatceros ko darīju pagājušajā gadā. emotion

1 0 atbildēt

Mūsdienās skolās no izsmiekla un pazemojuma cieši neskaitāmi skolēni, tas nav nekas īpašs. Arī pašai ir šāda pieredze, un ne tas vien. Taču tu to esi pārāk pārspīlējis.

Piedod, tikai mans viedoklis.

7 6 atbildēt

emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt

aizkustinoši... emotion

0 0 atbildēt