Literatūra manā dzīvē.4

Tātad sveiki spoki!

Šis ir mans pats, pats pirmais raksts iekš spoki.lv , lūdzu neesiet skarbi, bet esmu gatava uzklausīt kritiku.

Esmu lasījusi jau kopš bērnības. Esmu iegrimusi grāmatās no rīta līdz vakaram. Es varu lepoties ar 93 grāmatu kolekciju. Bet, nē, ne jau par manu lasīšanu ir stāsts. Tas ir par manu RAKSTĪSANU. Rakstniecībai es pievērsos salīdzinoši nesen. Sāku rakstīt pirms gada. Viss sākās ar dzejoļiem. Atceros, ka uz teātra pulciņa atlasi gāju nesagatavojusies. Biju pārliecībā, ka vismaz kāds no maniem dzejoļiem man būs iespiedies atmiņā. Bet, tā nebija. Pēdejā bridī izvilku no somas kārtējo kladi (tās man somā ir vienmēr) un šķirstīju tās saturu, cerībā, ka spēšu trīs minūšu laikā iemācīties šo to no galvas. Pat neatceros kā es iekļuvu tur, jo skaitīju reizes desmit saputrojusies un patstāvīgi glūnēdama kladē. Jau no mazotnes biju bijusi aktīva meitene, kas vienmēr visur bija pirmā. Protams, ka es arī teātrī ārti iedzīvojos un es biju tā iepatikusies skolotājai, ka tiku pārcelta uz vecāko grupu.

Nesen pavasara tīrišanas laikā atradu septiņas (!) klades ar pierakstiem, stāstiem un ierakstiem. Atradu arī vecās dienasgrāmatas. Lasot tās smējos pilnā balsī, un uz to atskatoties vēljoprojām brīnos, kā logiem neizbira rūtis?

Pirms laba laika manā dzīvē sākās ''instagram'' laiks. Biju reģistrējusies un darbojos ļoti sparīgi. Pēc laika uzgāju instagram stāstus. 12- gadnieces rakstīja par bagātām meitenēm un viņu attiecībām. Pēc laika man parādījās interese, kā būtu, ja es izmēginātu roku rakstīšanā. Rakstīsanā un publicēšanā. no šīs domas man iepriekš bija metušies drebuļi. Izveidoju savu pirmo stāstaprofilu un sāku rakstīt. Man vārdi plūda aumaļām, rakstīt likās tik viegli. Protams man bija arī savi sekotāji. Draudzenes. Man bija pāri 20 followeriem un es par to priecājos. Biju laimīga. Pēc laika to pārtraucu rakstīt. Paņēmu un visu izdzēsu. Pēc aptuveni mēneša nolēmu mēģināt vēlreiz. Izveidoju kārtējo profilu un sāku rakstīt. Jutos drošāk jo sistēmu zināju un mācījos no savām iepriekšējām kļūdām. Manai fantāzijai nebija robežu. Protams man arī te bija sekotāji. Dienas laikā viņu pulks papildinājās divkārt. Degunu gaisā es necēlu, un par to vēl joprojām brīnos. Liku līdz pat septinām daļām dienā un fani prasīja vēl. Protams es pati sevi centos kritizēt un sapratu, ka gribu sākt vēl vienu stāstu. Tolaik jau biju ieguvusinap 200 follloweriem savam otrajam stāstam. Biju sapazinusies ar vienaudzi no Jēkabpils un olēmām stāstu rakstīt kopā. Mums labi sanāca, bet pec laika viņa paziņoja, ka nevēlas turpināt. Turpināju viena. Jāatzīst, ka dialogu veidošana man nepadevās, jo ne vienmēr enter taustiņš tika nolasīts. ... Pēc laika izveidoju vēl divus vai trīs profilus, jo iepriekšējos vienmēr kaut kas trūka.

Rakstu vēl joprojām un pat nedomāju pārtraukt.

Njā... paldies, ka izlasīji līdz galam! Lai gan, kurš mani vispār GRIBĒTU lasīt? Atvainojos par gramatiku, neesmu spečuks. Ja kādam interesēs varēt ari dzejoļus ielikt... Kaut gan, KURU ES VISPĀR INTERESĒJU? Tātad uz tikšanos nākamajā rakstā, neeksistējošais lasītāj.