Cilvēks dzīvo uz uz Zemes ne jau tikai, lai ēstu, dzertu, naudu pelnītu, mantu krātu!
Pastāv kaut kādas vispārpieņemtās vērtības, bet ne katrs gatavs tās visas vispārpieņemtās atzīt arī par savām tīri personīgajām.
Vērtību skalas ir tik atšķirīgas. Kaut vai pavērojiet tos civēkus, kuri ikdienā ir sastopami tuvumā.
Protams, ka katrs cilvēks uz lietām raugās ar savu skatienu. Tas ir atkarīgs no pašām pirmajām atziņām, kas gūtas ģimenē, no paša intelekta un tām, kas gūtas tālākā dzīvē saskarē ar apkārtējo pasauli.
Lai kādas mums nebūtu vispārpieņemtās vērtibas, tomēr katram indivīdam ir arī savas un dziļi individuālas un dažkārt citiem liktos pat mistiskas.
Šajā sakarībā, noslēdzot savu likteņstāstu sēriju par sava vecākā brāļa meklējumiem, vēl gribu uzrakstīt nedaudz par savu mammu.
Galvenais jau ir uzrakstīts, tikai dažas epizodes palikušas, kas man liek ik dienas piedomāt aizvien vairāk.
Īsumā atkārtošu, ka neskatoties uz kara laikā visu materiālo vērtību pazaudēšanu, skarbajiem apstākļiem izsūtījumā, viņa nodzīvoja līdz cienījamam vecumam - pilnus 93 gadus. Viņa labi orientējās visā apkārt notiekošajā, sekoja pat sporta sacensībām televizorā. Sevišķi tuvs viņai bija futbols, zināja pasaules labākos futbolistus un viņu sasniegumus. Lasīja labprāt grāmatas un vietējos preses izdevumus un žurnālus.
Pēc neatkarības atjaunošanas saņēma arī vecuma pensiju, par ko bija ļoti priecīga.
Lai arī biju darbā aizņemta, centos pēc iespējas kaut cik regulāri viņu Jelgavā apciemot, jo zināju, ka viņa mani vienmēr ļoti gaida.
Tikšanās reizēs pārrunājām visdažādākās lietas un notikumus, paguvu vēl uzzināt par viņas radiem, jo pati biju jau sākusi nedaudz radu rakstus piefiksēt. Žēl, ka no stāstītā tikai daļu toreiz pierakstīju, vēlāk radu rakstos tas bija tik svarīgi.
Vienā no šādiem pārrunu brīžiem, kad atcerējāmies manu bezvēsts pazudušo vecāko brāli Jāni, viņa izņem no skapja mazu linu lupatiņā savīstītu vīstoklīti un saka, ka es esot vienīgā un pirmā, kam to parādot.
Attinu, ieraudzīju kautkādas trīs sakltušas , grabošas skrandiņas, pat nezinu kā tos nelielos veidojumus nosaukt un mēmi ar skatienu jautāju - kas tas ir?
- Tās ir manu bērnu nabiņas, klusu saka man mamma.
Tās viņa ir glabājusi visus garos gadus kā talismanu, lai ar viņas bērniem nekas dzīvē slikts neatgadītos.
- Bet kā tad Jānis? - uz šo manu jautājumu viņa tikai klusu pasmaidīja, nebilstot ne vārda.
Pēc mammas nāves pārmeklēju viņas istabu,skapi, visas iespējamās vietas, lai atrastu mazo vīstoklīti un ieliktu zārkā, bet neatradu. Ieliku pagalvī tikai brilles, jo viņa vienmēr daudz lasīja.
Bija septembra beigas. Pirmās lapas skārušas jau salnas. Pilnīgs bezvējš,
caur kokiem spīd rudenīga saule. No kapličas uz kapa vietu ved bērzu aleja.
Kad esam zem bērziem, pēkšņi ir neliela gaisa pūsma, no bērziem sāk līt pār zārku
saulē vizošu dzeltenīgu lapu lietus. Tas ilgst tikai kādu minūti. Uz mirkli domās apstājamies, tad dodmies tālāk.
Man ausīs ieskanējās tautas dziesmas vārdi:
- Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu.
***
