Pirms turpinu, maza atkāpe no ierastā ritma. Šodien man īpaša diena. Laiks skrien tik ātri un navaru aptvert, ka šodien paliek 10 gadi kopš esmu viena. Neesam bijuši māņticīgi, bet Arturam vienmēr bija bail no 13. datuma piektdienā. Pēdējais apstiprinājums tam bija pirms 10 gadiem piektdienā, 13. aprīlī.
Turpinot iesākto tēmu, gribu vēl pateikt savien nedaudzajiem lasītājiem, ka negribu savus rakstus pārvērst par politiska disputa vietu, kur bezjēdzīgi pierādīt savu uzskatu pareizību. Rakstu to, ko pati esmu piedzīvijusi.
Projektā celtniecības materiāli nebija atrunāti. Katrs cēla no tāda materiāla, ko bija atradis. Radās doma, ka vasarnīcu varētu celt no gāzbetona, tad māja būtu siltāka un iespēja arī vēsākā laikā tur padzīvot.
1967. gadā bija sākusi ražot gāzbetonu Vangažos 1. dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca. Sākumā rūpnīca ražoja diezgan daudz brāķu. Klīda baumas, ka brāķi varot (kā toreiz teica pa blatu) nopirkt. Atlika meklēt blatu - pazīšanos. Kas meklē, tas atrod. Ar autobusu aizbraucu līdz Vangažiem un rūnīca nav tālu no šosejas. Ieeja rūpnīcā brīva, nekādas apsardzes nav, dodos tieši uz cehu un meklēju ceha priekšnieku. Cehā viss automatizēti strādā, ir tikai daži cilvēki un turpat arī malā pie galdiņa ir ceha priekšnieks ar savu palīdzi, jeb sekretāri. Klāstu savu vajadzību un kas mani sūtījis. Saruna iznāk nedaudz dīvaina, jo priekšnieks ir manāmā alkohola reibumā. Faktiski viņš man apsola gan gāzbetonu, gan transportu, bet man pašai jāorganizē izkraušana. Piesaku, ka man vajadzīgi arī pirkšanas dokumenti. Norunājam dienu, kad jāatbrauc man pēc gāzbetona, tas notiks darba dienā. Darbā bieži iznāca strādāt naktīs un vienmēr bija iekrātas kādas pārstrādātās stundas un tās varēja izmantot kā brīvdienas. Grūtāk bija dabūt izkrāvējus. Izdodas sarunāt, ka Arturs ar savu kolēģi Edgaru, kam ir mocis, ap pusdienlaiku gaidīs Zvejniekciemā. Es norunātajā dienā no paša rīta braucu uz Vangažiem. Eju pie ceha priekšnieka, bet viņš uz mani skatās lielām acīm un saka, ka neko par gāzbetona pārdošanu neatceras. Labi, ka sekretāre toreiz bija skaidrā un visu atceras. Viņa atgādina priekšniekam par visu solīto. Viņš notic un saka, ka solījumu varētu pildīt, ja būtu kāds šoferis brīvs. Iedod man viena rūpnīcas šofera mājas adresi turpat ciematā. Telefona, protams, viņam nav un nu man pašai jāiet viņu pierunāt uz haltūru. Atrodu un pierunāju (laikam viņam manis palika cilvēciski žēl).
Iekrauj manu kravu pavisam siltu un dodamies ceļā. Zinu, ka Zvejniekciemā gaida Arturs un Edgars, bet paziņot, ka kavējos nekā nevaru. Ir jau pēcpusdiena, kad esam Saulkrastos. Toreiz ceļi bija patukši, braucēju nebija daudz. Ieraugu pretimbraucošu moci, un Arturs man rāda kulaku. Zinu, ka viņš nevar ciest, ja kāds norunātā laikā satikšanos kavē. Redzu, ka viņi apgriežas un seko mums. Nelaime laikam nenāk nekad viena.
Esam tikuši gandrīz līdz Koklītēm, kad jānogriežas pa zemes ceļu, kaut kas notiek ar lielo automašīnu, šoferis nobrauc to ceļa malā un pasaka, ka tālāk netiek. Ko darīt? Visi skatās uz mani kā pie visa galveno vainīgo. Ceļmalas grāvis pavisam sekls un saku, lai krāmē tepat ārā, tad domāšu tālāk. Te brauc viena tukša smagā mašīna no Zvejniekciema puses, nostopēju, pie stūreas pavisam jauns puikiņš, tepat no Zvejniekciema esot.
Izdevās pierunāt, lai aizved manu mantu 2km attālumā uz dārzu. Par cik solīju arī par gāzbetona kraušanu vēl piemaksāt, izdevās divos braucienos ar 4 krāvējiem ātri nogādāt galā.
Tā, lūk, lietas kārtojās, bet ar stresiem. Maksāšana bija caur saimniecības preču veikalu Rīgā un blakus vēl bija kaut kādas veikala mahinācijas, ko Arturs nebija sapratis un pierakstijis burtnīcā nevietā. Šoferim bija arī transporta ceļazīme, bet tā pa gadiem galīgi izbalējusi.
Pavisam viegli varēja Maskačkā nopirkt vecos, lietotos ķieģeļus.Tur veči piepelnījās ar veco māju noārdīšanu, ķieģeļus notīrīja, krāva kaudzītēs un vakaros gaidīja pircējus. Speciālisti tos vērtēja kā labākus par jaunajiem ķieģēļiem.
Arī transportu varēja viegli turpat sarunāt.
