Tikt pie normala dzīvokļa Rīgā nebija nemaz viegli. Kara laikā palikušās brīvās platības sen aizņemuši iebraucēji. Šādi iebraucēji, lai atjaunotu Latvijas sakarus, bija arī manā darbā. To starpā bija tādi, kam vispār bija tikai knapi pamatskolas izglītība. Bija arī ar tehnikumu izglītību. Visus tos nodrošināja ar dzīvokļiem arpus kārtas. Parādījās jauni dzīvokļu celtniecības veidi - kooperatīvie un celtniecība pašu spēkiem. Kooperatīvajam dzīvoklim bija jāiemaksā diezgan liela naudas summa, bet mums tādas nebija. Mēs bijām priecīgi, ka ZA bija piešķirts zemes gabals Zemgaļu ielā (Teikas rajonā) 24 dzīvokļu mājas un bērnudārza celtniecībai pašu spēkiem. Mums izdevās iekļūt mājas celtnieku sarakstā. Celtniecības princips diezgan vienkāršs - celtniecības darbu vadītājs algots un par darbu papildus algai saņem vienu dzīvokli, vienu dzīvokli rezervē sētniekam, celtniecības materiālus gādā ZA, bet visus palīgdarbus veic nākošie mājas iedzīvotāji. Obligāti bija jānostrādā vismaz 1000 stundas. Celtniecības tehnikas gandrīz nekādas. Pat būvbedri rakām talkās ar lāpstām. Sienas būvēja no ķieģeļiem, sijas , spāres no koka. Vīrieši brauca mežā kokmateriālus gādāt, tad veda tos zāģēt un paātrināti žāvēt, lai pilnīgi slapjus neiebūvētu. Mums ļoti izlīdzēja mans vīratēvs - mūsu vietā nostrādāja mežā apm. 10 dienas, vēlāk palīdzēja vēl citos darbos. Vīņu par to kā goda īrnieku ieskaitījām. Dzīvojām Maskačkā , brīvdienās un gaišajā laikā arī vakaros braucām uz jaunceltni. Jau zinājām kurš dzīvoklis kuram piederēs. Savā dzīvoklī griesti bija jāsagatavo apmešanai, izsitot krusteniski ar skaliņiem. Durvis, logi, grīdas no pusžāvēta koka ar sekojošām deformācijām. Visi krāsošanas darbi pašu spēkiem. Skatījāmies kā citi dara, mācījamies un darījām kā pratām. Tā tikām pie pirmā divistabu dzīvokļa ar ērtībām. Toreiz tas mums likās kā pils. Tagad tur dzīvo mazmeita. Sen nomainīti logi, durvis, grīdas un iztaisīts kārtīgs remonts un atbilst šīsdienas prasībām.
To atceroties tagad nesaprotu, kā to visu paspējām, jo es vakaros mācījos. Ar mācīšanos lielu problēmu nebija. Liela nozīme bija manai tehnikuma izglītībai, jo te daudz kas jau mācītais atkārtojās, tikai augstākā līmenī un padziļināti. Sastapos vēlreiz ar vairākiem tehnikuma pasniedzējiem. Ko mums tik nemācīja? Metalu tehnoloģiju apguvām tā, it kā taisītos strādāt Liepājas metalurgā par galvenajiem speciālistiem. Visi manā kursā bijām jau ar praktisko pieredzi darbā un gandrīz visi ar tehnikimu izglītību, man vēl pat pilns vidusskolas kurss. Arī gados daži bija solīda vecuma kungi - Rīgas telefona tīkla galvenie speciālisti Laimonis Putniņš, Arvīds Dzērve, Aleksis Veders un Fricis Rozenbahs. Laimonis Putniņš no 1960. gada ir Rīgas telefona tīkla galvenais inženieris. Brīnišķīgs cilvēks gan dzīvē, gan darbā, gan mācībās. Nevaru nepieminēt, ka Laimonim darbā notika traģisks pavērsiens. Varas orgāni atrada viņa biogrāfijā t.s. melnos plankumus. Uzzināja, ka viņa brālis pēc kara nokļuvis un dzīvo Austrālijā, bet tēvs 1949. gadā bijis izsūtīts uz Sibīriju. Nevarēja pieļaut, ka cilvēks ar tik sliktu biogrāfiju , bezpartejiskais ieņem atbildīgu amatu. Sākās klajas provokācijas pret viņu. Viņam bija no Telefonu tīkla jāaiziet, kur bija nostrādājis vairāk kā 30 gadus. Viņu pārcēla 1977. gadā uz Galveno pastu par galveno inženieri, kur ar telefoniju nebija nekāda sakara. Insultam sekoja infarkts un viņš vairs neizturēja...
Manā atmiņā ir palicis daudz laba no studiju laika. Nav aizmirstama brīnīšķīgā mācību 10 dienu ekskursija - komandējums uz Maskavu un Ļeņingradu, ko mums telefonijas specialitātes studentiem noorganizēja Laimonis kopā ar grupas kuratoru prof. Ločmeli. Braukšana bija ar to laiku modernākajām lidmašīnām IL-18 un TU-104 .
Protams, ka braucienā piedalījās arī paši organizētāji un uzņemšana bija augstā līmenī. Es tad ar lidmašīnu lidoju pirmo reizi.
Pēdējos studiju gados dienu pirms eksāmena bijām sākuši vienu dienu sapulcēties kopā un atkārtot mācību vielu. Sanācām pie Laimoņa dzīvoklī, vai manā jaunajā pustukšajā dzīvoklī. Mūsu mājās nevienam vēl nebija telefona, jo Teikas rajona centrālē nebija brīvu nummuru. Pavisam drīz tiku pie stacionāra mājas telefona.
