Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-13/701614
Izrādījās, ka neesam vienīgie bēgļi no mūsu ciema un apkārtnes. Vācietis krusttēvam nebija melojis. Naktī uz rīta pusi bija sākusies apsolītā dedzināšana. Esot braukuši vācu tanki pie visām ēkām un šavuši kaut kādus deglādiņus, lai aizdedzinātu, neinteresējoties vai iekšā cilvēki ir vai nav. Neatceros vai no paša rīta, vai vēlāk, mūsu grupiņai pievienojās viens jauns puisis Emīls G., kura vecāku mājas bija no ciema nedaudz ārpusē. Viņš bija pirmais, kas to bija redzējis, un varēja nu pastāstīt, ka viss ciems nodedzināts, mūsu mājas un dzirnavas arī.
Par mūsu noskaņojumu nerakstīšu, to katrs pats var iedomāties. Varu vienīgi piebilst, ka nebija ne mātes piesaukšanas, ne lamu , ne skaļu vaidu, kāda klusa asara gan noripoja gandrīz katram. Atceros ko teica tēvs - atpakaļceļa nav, brauksim apskatīt pasauli.
To, ka jābrauc uz Skrundu, vēlējās krusttēva ģimene, jo viņa jaunākajai meitai, med. studentei bija jābūt Skrundā pie paziņām. Vienīgā iespēja kā sazināties un arī viņai pateikt, ka vecāku mājas nodedzinātas, ir turp aizbraukt. Mums pārējiem pagaidām citu mērķu nebija, bet bijām nolēmuši visi turēties kopā.
Laiks joprojām bija rudenīgi jauks, zirgi atpūtušies, pabaroti. Jaunais zirgs arī sāka uzvesties kā pieredzējis un ātri apguva visas iemaņas. Tagad mūsu ceļš cauri Laižuvai uz Latviju. Braucam un atpūšamies un braucam atkal. Satiekam cilvēkus un ievācam ziņas. Pagaidām bēgļus arī vairāk nesastopam. Daži stāsta, ka tas nav īstais bēgļu ceļš uz Liepāju. Ja paskatās kartē, tad patiešām, te braucēji galvenokārt no Leišmales. Mūs tas apmierina. Atrodam gan kādā klusākā nostūrītī pie meža naktsmājas un mājas, kur papildinām dzeramā ūdens krājumus un mazajiem bērniem kādu piena lāsi. Naktsmājas nevienās mājās nelūdzam , jo negribas cilvēkus apgrūtināt un pie meža drošāk uzlidojuma gadījumā - var nomaskēties. Ugunskurus gan nedrīkst kurt to pašu uzlidojumu dēļ.
Diennaktī vidēji nobraucam ne vairāk kā 25 kilometrus. Esam arī paši nedaudz no kājāmiešanas paguruši. Žēl zirgu, tamdēļ maināmies ar vezumā pasēdēšanu. Visgrūtāk klājas mūsu vīriešiem, jo sāk parādīties uz ceļa dārdošās kara mašīnas, mūsu zirgiem no tām bail un kādam vienmēr jāiet zirgam blakus pie galvas, tad tas tā nebīstas. Nolemjam, ka Skrundā būtu jāiebrauc dienas laikā, lai viglāk atrast paziņas un vēl varētu pagūt izbraukt no Skrundas un atrast nakšņošanas vietu ārpus pilsētas.
Izdevās kā ieplānots iebraukt Skrundā priekšpusdienā. Brīnumi tomēr pasaulē notiek - mums pretī nāk krusttēva meita, ko grasāmies meklēt.
Bezgalīgs prieks par laimīgo satikšanos. Apstājamies ielas malā, lai uzgaidītu, kamēr viņa aizskrien pie paziņām un pasaka, ka pievienojas mums. Negaidījām pat stundu, kad varējām doties atkal ceļā.
Ir jau nolemts, ka dosimies uz Liepāju, tad mēģināsim uz kāda kuģa nokļūt. Sadzirdēti jau šausmu stāsti, ka vairāki bēgļu kuģi nogremdēti, bet uzsākt jaunu dzīvi te arī nav viegli. Ceļa posms no Skrundas līdz Liepājai nav salīdzināms ar iepriekšējo. Visu diennakti armijas tehnika braukā gan uz vienu, gan otru pusi. Pat mūsu zirgi jau apraduši, jeb notrulinājušies pret biežajiem trokšņiem. Šur tur sastopam arī Latvijas bēgļus, grūtāk sameklēt brīvu piemērotu atpūtas un nakšņošanas vietu.
Atmiņā viena ceļa apšaude atkal no zaļajām sarkanzvaigžņotajām lidmašīnām pirms Grobiņas. Nezinu kādi labie gariņi stāvēja klāt, ka visi palikām dzīvi un neievainoti. Mēs bērni un sievietes sakritām ceļmalas grāvī, bet vīrieši varonīgi palika turēt zirgus, lai tie bailēs ar vezumiem neaizskrietu mežā vai grāvī. Pagrūts bija šis ceļa posms, taču 12.oktobra vakarā bijām Liepājā vienā Graudu ielas pagalmā.
