Kur gan vēl, ja ne mazpilsētas mierīgajā gaisotnē lai raksta atsauksmi par grāmatu „Klusums trokšņa laikmetā”! Te, kur ieejot istabā nedzird nevienu pašu troksni, tikai savus sirdspukstus, kuri pumpē asinis cauri vēnām, kuras, šķiet, var saklausīt plūstam. Tur, aiz loga ir vējains pavasaris, kāds skaļāks putns, bet tas viss piederas pie klusuma, kurš personīgi man ir tik ļoti tuvs, ka grāmatu, kurā tas aprakstīts, izrāvu cauri vienā acumirklī. Kad grāmatu izlasīja mana sieva, viņa teica, ka tā esot grāmata, kuru arī viņa būtu gribējusi uzrakstīt. Protams, mēs neesam bijuši Antarktīdā, kur pabijis grāmatas autors Ērlings Kage, bet klusumu visupirms ir jārada sevī...
„Pasaules noslēpumi slēpjas klusumā.”
To, cik ļoti man patīk šī grāmata, ir grūti aprakstīt. Tā ir piebārstīta ar atziņām, kuras varētu citēt ik uz soļa. Pats visbiežāk ar klusumu un mieru esmu tieši laukos. Bet arī tad, kad esmu ceļā ar velosipēdu pa Latvijas visneapdzīvotākajiem nostūriem, klusums ir ar mani. Tā ir visskaistākā iespējamā sajūta. Tu stāvi, saules apspīdēts, un nav pilnīgi neviena. Arī telefons ir izslēgts. Tagad, kad laiks kļūst aizvien siltāks un gribas tikai pa āru būt, telefons tiek aizmirsts kā nekam nevajadzīgs. Dienām ilgi varu būt ārā, būt ar sevi vien... vai grāmatām.
„Klusums var būt garlaicīgs. Katrs piedzīvojis, ka klusums šķiet nomācošs, neērts un brīžiem pat biedējošs. Citkārt klusums ir vientulības zīme.”
---
Grāmatā smalki aprakstīti 33 atbilžu varianti uz trim jautājumiem – Kas ir klusums? Kur tas ir? Kādēļ šobrīd tas ir svarīgāks nekā jebkad agrāk? Un viss sākās ar rindām: „Būt dēkainim lielā mērā nozīmē brīnīties. Tā ir viena no tīrākajām prieka formām, kādu varu iedomāties.” Kaut kur tiku lasījis, ka šo grāmatu vajadzētu izsniegt tikai ar ārsta recepti cilvēkiem, kuri ir stresa pilni. Jā, jau baltais vāks vien nomierina. Protams, varēja iztikt ar diviem neko nepasakošajiem citātiem uz pirmā vāka, jo tie nedaudz sabojā grāmatas vienkāršību un eleganci. Pateikt, ka grāmata ir fascinējoša var katrs pats, ne tikai The Time. Otram citātam gan pat varu nepiekrist, jo grāmata nebūt nav neparasta, tā ir bezgala vienkārša un satura bagāta...
„Justies labi nozīmē arī no kaut kā atteikties.”
Starp ceļojuma aprakstiem, klusuma meklējumiem un vēl visa kā, ko piedāvā grāmata „Klusums trokšņa laikmetā”, ir arī ļoti vienkāršas un sadzīviskas epizodes, kuras nereti liek smaidīt. Kaut vai stāsts par Ziemassvētkiem, kur 99 bāzes iemītnieki, kuri vairākus mēnešus bija izolēti no ārpasaules, dāvanā saņēma akmeņus, kuri tur bija ievesti paslepus. Visus šos mēnešus viņi bija redzējuši tikai sniegu, ledu un cilvēku radītus priekšmetus. „Visi palika sēžam un izjuta katrs savu akmeni. Turēja to rokā, izjuta svaru, nesakot ne vārda.” Vai nav skaisti?
„Klusums ir bagātinošs pat par sevi. Tā ir vērtība, kas ekskluzīvs un izmeklēts. Tā ir atslēga, kura var atslēgt daudzus jaunus domāšanas veidus.”
---
Lasot domāju, cik ļoti šāda grāmata iederas jebkura cilvēka ikdienā. Man liekas, ka ne visi ir tiecas uz mieru. Var jau būt, ka viņi to neizrāda, taču zinu daudzus, kuri tā vien sliecas uz pūļiem, skaļumu, ikdienas bardaku un lielpilsētu haosu. („Mēs dzīvojam trokšņa laikā. Klusums izjūt spiedienu.&rdquo
Saprotams, arī tur var rast klusumu, ko caur savu apziņu vari uzkonstruēt kā tādu mūri ap sevi. Bet ne jau visiem to vajag... („Normālais cilvēka smadzeņu stāvoklis ir haoss.&rdquo Ja visa pasaule būs klusa, būs jāsāk meklēt trokšņi, ha! Es tomēr ceru, ka, savu mieru baudot, nesagribēšu to iemainīt pret neko citu. Un man ir paveicies, jo arī sieva vēlas tikai mieru laukos, neko vairāk... („Dzīve domāta dziļai mīlestībai starp cilvēkiem.&rdquo
„Ir grūti vienkārši sēdēt. Rodas daudz kārdinājumu kaut ko pasākt. Smadzenes, kuras labi darbojas autopilota režīmā, daudz nepalīdz. Nav viegli būt bezdarbībā, kad nekas nenotiek, ir kluss, un tu esi viens pats.”
---
Dažas dienas pēc grāmatas izlasīšanas es sievai norādīju uz to, ka arī Rīgā, lai cik jocīgi tas neliktos, mēdz būt kluss. Lai gan ikdienā visu laiku dzirdami automašīnu trokšņi pagalmā vai ārdurvju atsišanās, kad kāds no kaimiņiem nāk mājās, vai blakus esošo kaimiņu skaļais TV, tomēr ir arī tādi brīži, kad pilnīgi viss liekas apstājies un ir sadzirdams tīrs, nesabojāts klusums. Un tie ir paši skaistākie brīži...
„Es domāju, ka klusums ir jaunais luksuss. Klusumam piemīt kāda īpašība, kas ir ekskluzīvāka un pastāvīgāka par citām greznības formām. [..] klusums ir vienīgā vajadzība, kuru nekad nespēj apmierināt tas, kurš nepārtraukti dzenas pēc jaunākā jaunā. [..] Klusums ir pieredze, ko var dabūt par brīvu. Turklāt nākamajā sezonā tas nebūs jāaizstāj ar jaunu luksuspreci.”
