Esmu atradis savu stihiju !
Ceļš mani sauc šajā vasarā ar skūteri esmu nobraucis vairākus tūkstošus kilometru un esmu braucis vairākos garos pārbraucienos kā piemēram no Jēkabpils uz Straupi kas ir apmēram 130 km vienā virzienā, tikko atgriezos no Rīgas svētkiem Kas ir 150 km vienā virzienā un nejūtos noguris. Protams Fiziski tas ir pārbaudījums bet garīgi es jūtos uzlādējies. Cilvēki iet uz mežu lai būtu tuvāk daba mani tas nesaista mani piesaista ceļš brīvība kas tajā ir apslēpta uz šosejas es jūtos kā mājās, pilsētas ielas manī uzjundī adrenalīnu. Tā ir kā saplūšana ar savu braucamo, es uzticos savai tehnikai un tās iespējām, tāpat kā tā uzticas savam braucējam - man. Es uzskatu ka Jebkurai mašīnai motociklam vai pat ķerrai ir sava dvēsele un raksturs kuru ir jāiepazīst .kļūšana par vienu veselu traukšanās starp mašīnu pūļiem nemitīga koncentrēšanās un nedalīta uzmanība uz apkārt notiekošo liek man satraukties bet labā nozīmē. Šajos garajos pārbraucienos es daudz domāju par visu, par sevi parsavu meiteni (topošo līgavu) par turpmāko dzīvi un par pagātni par nepareizajiem lēmumiem par jaukajiem brīžiem un dzīves situācijām kas nekad nepienāks. Tā man ir kā sava veida meditācija . Savu atlikušo mūžu es vēlos saistīt tieši ar šo stihiju! Kas to lai zin kur nākotnē ceļš mani aizvedīs. Uz tikšanos kādā degvielas uzpildes stacijā
viss pārējais pliks stock motors .
