Esmu savas pilngadības priekšvakarā. Man vēl daudz kas šovakar jāizdara, bet es ziedoju nedaudz laika, lai apdomātos, kā man ir gājis savā dzīvē. Visu saliku pa plauktiņiem un rezultātā ieguvu atziņas. Šis raksts būs vairāk kā dienasgrāmata. Es baidos no tā, kas mani sagaidīs pēc tam.
Atziņas, kuras es ieguvu līdz 18 g.v. sasniegšanas.27
405
7
Es nevaru pārmainīt pasauli, bet varu pārmainīt sevi.
Jā, šis ir diezgan svarīgs punkts, kuru esmu ieguvusi līdz 18 gadiem. Es agrāk slimoju ar depresiju, ienīdu cilvēkus un cilvēki ienīda mani. Mani klasesbiedri mani ēda nost bez sāls 10 gadus. 10 gadus katru dienu nācu mājās raudādama sāpēs, jo bija sāpīgi klausīties kā tevi apsaukā. Varbūt tāpēc, ka biju mizantropiķe, kas starpbrīžos pārrakstīja S. Hokinga grāmatas. Jā, mācīšanās un astronomijas izzināšana bija mana kaislība un tāda ir joprojām. Bet es neuzskatīju sevi ne par supernatural ne vēl kaut ko, es centos izmisīgi mainīt pasauli, bet atskārtu, ka šo gadu garumā esmu mainījusi tikai sevi, kas uzlaboja manas attiecības ar cilvēkiem.
Mīli savus vecākus - tie ir tavi vistuvākie.
Protams, man kā jau katram bijušajam pusaudzim ir bijušas izteiktas hormonu vētras, kad neklausīju un zaimoju savus vecākus. Atceros to, kā es reiz satikos ar vienu puisi, kurš bija kretīns. Vecāki piekodināja, lai ar viņu nesatiekos, bet ko darīju es? Protams, ka satikos, pie tam vēl vecākiem aiz muguras un slepus. Kaut kādu kretīnu es stādīju augstāk par vecākiem, pie tam saukājot savu māti, māsu par ku**. Bet laikam ejot, prioritātes atkal mainījās, sapratu, ka tomēr biju balamute un neviena tuvāka par vecākiem un ģimeni man nav un nebūs.
Uz paplātes neviens neko nepienesīs.
Šo es vairāk attiecinu uz mācībām. Atšķirībā no citiem klasesbiedriem, kuri izmanto māti googli nevis, lai meklētu informāciju par ko konkrētu, bet lai atrastu jau GATAVAS kontroldarba atbildes. Dīvaini, ka es esmu viens vienīgais cilvēciņš, kas sēž vakaros pie grāmatām un mācās ieskaitēm, nevis rakņājās googlē , lai atrastu kontroldarba atbildes. Es to daru, jo man ir viens vienīgs mērķis tagad - pabeigt vidusskolu, jo es zinu - neviens manā vietā nesagatvosies, neviens manā vietā neuzrakstīs un neviens manā vietā neko neizdarīs. Viss jādara pašam.
Paviršība un slinkums iet roku rokā un ir divi mani lielākie ienaidnieki.
Turpinājumā par paplāti un pašdarbību varu droši sacīt, ka visus gadus mans lielākais ienaidnieks ir bijis slinkums un paviršība. To es attiecinu uz mācībām, jo nevaru pat saskaitīt , cik daudz reižu nav bijušas vēlmes mācīties, pildīt mājasdarbus un pat aizvilkt savu pakaļu līdz tuvākajai bibliotēkai un, lai savāktu grāmatu, kuru jāizlasa. Viss aprobežojies ir ar anotāciju sameklēšanu google. Un rezultāts acīmredzams, atzīmes bijušas max. 6 , ne vairāk, slinkuma un paviršības dēļ. Izvaros no šīm divām lietām.
Jāiemācās sevi pieņemt tādu, kāds esi.
Kur tad bez šī. Pašlepnums un pašvērtējums visus šos gadus man ir bijis mīnusā. Visas problēmas sākās ar piedzimšanu, kad tūliņ pēc piedzimšanas mani veda un neskaitāmām operācijām, jo man ir sejas defekts. Nekas traks, sevišķi redzams nav, chill. Nebaidieties, esmu normāla un pieskaitāma (par otro gan man reizēm māc šaubas:D). Bieži vien vakaros prātoju, ka labāk būtu bijis nomirt nekā mocīties itin visā, ko sniedz dzīve. Bet augstāk jau minēju, es nemainīju īsti sevi, bet atradu sevi, savu izpausmi rakstniecībā, dzejā, par ko jāpateicas manam vectēvam, kurš ir dzejnieks un izdevis vairākas grāmatas, bet diemžēl man nav labas attiecības ar viņu.
Pagaidām labāk lai pāris ir dibena vaigi nekā es un vēl Kāds.
Jā, kur nu bez trakoti lielās mīlestības. Visu attiecību , kuras man bijušas, galarezultāts ir viens - LABĀK IR BŪT BRĪVAM. To saku no sirds. Arī visām mazajām , kuras dzenās pēc mīlestības. Mīlestība? Kas tas ir? Kad diviem svešiniekiem ir kopīgas atmiņas. Pats sāpīgākais man ir bijis tas, ka ar šiem cilvēkiem bijuši daudz kopīgi mirkļi, pavadīts laiks un mutes kaktiņi paši plētās smaidā, iedomājoties par šīm personām. Bet tagad mutes kaktiņi traucās uz leju un acīs parādās dīvains ūdens to visu atceroties. Vienkārši sakot, lai izvairītos no mīlassāpēm, vieglāk ir nelīst mīlas frontē.
No vientulības nav jābaidās.
Es jau agrāk rakstīju par savām attiecībām ar cilvēkiem. Kad draugi kļuva par svešiniekiem, es paliku viena. Apkārt čum un mudž cilvēki, bet es biju viena. Pavisam viena, bez draugiem. Bet es sapratu, ka draugi - tie mēdz nodot un būt aktieri, nevis patiesie draugi. Sākumā man bija bail no vientulības, garie vakari , kuri tika aizvadīti pie datora skatoties filmu vai sēžot ārā zem koka un skicējot psihodēliskos zīmējumus. Bet es ieklausījos klusumā un tas man spēj daudz ko pastāstīt, nesakot ne vārda. Iemācījos nebaidīties no vientulības un pieņemt to, jo tā ir pat labāk nekā mūždien ielaist savā dzīvē nepareizos cilvēkus.
Un atļaušos pievienot savu fotogrāfiju, kā esmu mainījusies 10 gadu laikā.
Nezinu. Tagad jūs redzat mani.
Apsveicu sevi dzimšanas dienā! 
