Joprojām klīstu starp pelēkajām betona sienām, nesaprotu ko es te daru. Kas es esmu, un kapēc. Viegla trauksmes sajūta kuru slāpē nogurums un vienaldzība. Kas notiek? Kāpēc es? Kāpēc esmu nolikts šeit un tagad? Nolikts? Vai tomēr pats tik tālu nonācis? Visu iepriekšpieņemto lēmumu rezultātā. No kuriem sekoja rīcība, kurai sekoja pretreakcija no dzīves. Tā iegūstam pieredzi. Pieredze, kā zināms, ir zināšanu kopums par to kā rīkoties situācijās kuras vairs neakad neatkārtosies.
Un, tātad nolikts vai nonācis. Dažiem patīk domāt ka ir tāda lieta kā liktenis, tie teiktu, ka nolikts, ka viss ir ieplānots un viss ir tā kā rakstīts “liktenī”. Bet es ar rūgtumu secinu, ka visticamāk tomēr nonācis nevis nolikts. Diemžēl mums nav iespēja pārbaudīt kā būtu ja ja būtu. Piemēram, ja toreiz, nebūtu ļāvis viņai aizbraukt… . Pieņemtie lēmumi. Pareizie un nepareizie ierakstīti atmiņā un personīgajā vēsturē.
Personīgā vēsture- autobiogrāfija. Nopietni? Kāds spēj bezkaislīgi un godīgi uzrakstīt par sevi, un savām sajūtām? Tu varētu pateikt ka toreiz rīkojies nepareizi? Uzrakstīt to lai visi, zin, redz un nosoda Tevi.
Pelēkās betona sienas ir tur, kaut kur pagātnē tāpat kā Viņa… .
Ir pagātne kura bija pirms nedēļas un ir pagatne pirms vairākiem gadiem. Tad lūk. Viņa ir no pagātnes pirms dauziem gadiem. Un jo tālāk pagatnē, jo mazāk pierakstu, jo vairāk jāizīž no pirksta. Jo grūtk zīst, es pat teiktu sāpīgāk.
Pagātne pirms nedēļas. Rupji sakot dažām tavas dzīves stundām kuras safasētas diennaktīs pa vienai vien krāmējas kastiņā ar septiņām iedaļām… .Cilvēku izdomāts laika skatīšanas paņēmiens. Jau kopš mēnes cikla un saules cikla skaitīšanas cilvēkam patīk domāt ka viņš kaut ko kontrolē….
Jau nedēļu, tātad, esmu prom no vides, kas nomāc un cilvēkiem, kurš katrs ir savādāks, bet tomēr visi tik vienādi. To vien dzirdu: nauda, nauda, sekss, mašīna, nauda, nauda, sekss, mašīna, kaka, nauda… Bezgalīgi garā repa virknē varētu mainīt dažus vārdu vietām pamatmotīvam atstājo “nauda, nauda… ”.
