Tātad, mācos 11.klasē un literatūrā bija uzdevums uzrakstīt domrakstu par Kārļa Skalbes pasakām. Vērtējumu vēl nezinu, bet domrakstu publicēšu. [Es zinu, ka domraksts ir smieklīgs, bet es neesmu spējīga uzrakstīt standarta slavinošo domrakstu par to, ka visi latviešu literāti man ir bezmazvai dievi un ka vēlos viņiem līdzināties un cienu viņu apgaroto daiļradi.] Tas nu jāgaida skolotājas spriedums. :D
[LABOJUMS] - literatūra 4, latviešu valoda 9 - atzīme par šo darbu.
Ko man māca Kārļa Skalbes pasakas?
Kārlis Skalbe ir daudzu jo daudzu pasaku autors. Viņa pasakas tiek augstu vērtētas, un, kā šķiet, daudzi bērni Skalbes pasakas lasa ar prieku. Tā kā pasakai, kā jebkuram literāram darbam, ir tēma un problēma, tas noteikti Skalbes pasakas mums kaut ko iemāca. Un ko tad īsti mums iemāca Skalbes pasakas?
Pasakas ''Pārvēršanās'' galvenais varonis ir ceļinieks. Šis ceļinieks visu savu mūžu ir meklējis kādu maģisku koku un beidzot to arī atrod. No koka ārā iznāk sieviete, kura tam iedod maģisku gredzenu Un ko dara ceļinieks? Vēlas pārtapt par koku. Šādu pavērsienu varētu uzskatīt par vienu no neloģiskākajiem visā latviešu pasaku vēsturē. Kāpēc lai cilvēks vēlētos pārvērsties par koku? Cilvēks ir dzīva būtne, kas spēj loģiski domāt, kustēties, izklaidēties, atpūsties, .. Bet kas ir koks? Koks ir vienkārši augs, kurš visu savu mūžu pavada vienā vietā, koks nespēj ne kustēties, ne domāt. Koks vienkārši eksistē, koks nedzīvo. Un tieši šis aspekts liek aizdomāties par to, cik lielas prāta spējas piemita šim ceļiniekam. Neviens saprātīgs, pie pilna prāta esošs cilvēks nevēlētos pārtapt par koku.
Vēl viens ''ģeniāls'' Kārļa Skalbes garadarbs ir pasaka ''Bendes meitiņa''. Pasakas sižets ir par meitenīti, kuras tēvs ir bende, kurš regulāri dzer. Jau izlasot šis pasakas pirmās rindiņas, mācās virsū sajūta, ka ar pasakas autora domāšanu kaut kas nav kārtībā. Grūti noticēt, ka tā ir pasaka, jo pasakas taču ir domātas bērniem. Neuzskatu, ka bērniem būtu jālasa pasaku par dzērāju tēvu, kurš nespēj parūpēties par savu meitu un kurš kādu dienu pamatīgi iedzer un nomirst, atstājot meitu vienu pašu visā plašajā pasaulē. Pēc tam meitene dodas cauri mežam ar pilnīgu svešinieku, kurš viss ir tērpts melnā apģērbā. Un šim bruņiniekam ir īpaši jauks vārds - Izmisums. Atliek vien piebilst, ka pasakas beigās meitene sapņo par nāvi un, liekot lietā savu attīstīto fantāziju, jau iztēlojas šo, viņasprāt, laimīgo brīdi. Laikam jau galvenā šis pasakas atziņa ir tāda, ka visām mazām meitenēm jāsapņo par nāvi.
Pēdējā pasaka, par kuru vēlos, ko piebilst, ir ''Sarkanā puķe''. Sižets īsumā - pieklīdene dzīvo greznā mājā, tomēr pati ar greznību lepoties nevar, jo, lai arī viņai ir skaista seja, kājas ir kroplas. Meitene iemīlas princī un iet pie viņa, lai uzdāvinātu tam puķi dzimšanas dienā, tomēr paklūp, un princis ierauga kroplās kājas un sāk smieties. Pēc šī starpgadījuma meitene noslīcinās. Pirmais, kas ienācā prātā, noklausoties šo pasaku, bija: ''Kāpēc atkal kāds noslīcinās?'' Arī ''Mērnieku laikos'' galvenā varone noslīcinājās. Bet gavenā pasakas doma, kā šķiet, ir tāda, ka, ja visi par Tevi smejas vai Tev salauž sirdi, jānoslīcinās. Interesanti būtu uzzināt, vai kāds bērns tiešām ir noslīcinājies tikai tādēļ, ka dzīvē iestājusies melnā svītra. Ja ņem vērā bērnu tieksmi visu uztvert tieši, tad droši vien kāds ir noslīcinājies, lai izbēgtu no sāpēm un kļūtu par dievu, jo dieviem taču sāpju neesot, tās esot tikai mums - mirstīgajiem.
Kā jau varēja noprast, man Skalbes pasakas nepatīk, un es neuzskatu, ka tās iemāca kaut ko noderīgu. Protams, ka būs cilvēki, kuri ir Kārļa Skalbes pasaku fani, un tie manu viedokli apstrīdēs, sakot, ka šīm pasakām ir tik dziļa doma, ka man to nesaprast. Var jau būt, ka tā arī ir, jo, lasot šīs pasakas, pār mani nenāca ne dievišķa apskaidrība, ne dvēseles miers, ne augstākā gudrība, tomēr vienu lietu es sapratu - lasot Skalbes pasakas, var gardi pasmieties par šo garadarbu pavērsieniem un specifiskajiem varoņiem.
