Stāsts par putnu...12

Šorīt pieceļoties un izejot terasē atplauka smaids, jo zināju, ka šodiena būs tik tiešām silta un saule mūs lutinās. Izejot tālāk dārzā, ieraudzīju zālē ko sakustamies. Tas manī radīja interesi un devos tuvāk... te pēkšņi manām acīm pavērās patīkams, taču savā ziņā arī nepatīkams skats. Zemē gulēja divi mazi putnēni, taču diemžēl tikai viens bija izdzīvojis.
Nu ko, ieliku to vecā cepurē un domāju ko darīt. Ligzdu kokā nevarēja saskatīt, tākā tur to atpakaļ nogādāt nebija iespējams, taču atstāt mazo likteņa varā arī nespēju..
Devos meklēt tam barību, atradu brangu slieku.. nepatīkamā procesā sadalīju to mazākos gabalos un ar pinceti pabaroju šo mazu putnēnu. Ēdelīgs šis mazais ir ļoti..
Vēlāk jau tika ķertas mušas un citi kukaiņi! Kad sāku apsvērt to, ko ar mazo iesākt, meklēju sakarus... kāds ornitologs teica, ka dažiem esot gēni lekt ārā no ligzdas, tādēļ arī māte par tiem nemaz nerūpētos, jo tāda gēnu pārmantošana tuvina sugu iznīcībai.
Nu ko.. nezināju ko ar šo putnu iesākt, tādēļ turpināju barot. Apetīte saviem izmēriem šim lielāka nekā man!
 Tādēļ diemžēl šaubos, vai to izbarošu.. šis sīkais ivēl pat bez spalvas un ar ciet acīm...
īsti nezinu, ko darīt, paliek šamā žēl...