Nakts burvība13

Viņi satikās pēc trīs mēnešu neredzēšanās. Ik palaikam bija apmainījušies ar nelielu sms saraksti, vai kārtējo bezpersonisko vēstuli draugos, viņa izlēma, ka pietiek – viņa grib viņu satikt. Un lēnā, dāmai cienīgā gaitā devās pa Lāčplēša ielu uz Krišjāņa Valdemāra ielas pusi. Tur pie luksofora viņš stāvēja. Smaidīgs kā vienmēr.
Nē, viņi nebija mīlnieki, viņi nebija sen neredzējušies radi, viņi bija tikai draugi, lai gan pēdējā laikā šis vārds „tikai” viņu starpā vairāk kalpoja kā attaisnojums un acu aizmālēšanai.
Satikušies viņi sāka jautri čalot, maigi, nepiespiesti, bet tajā pašā laikā kautri. Pašas svarīgākās lietas tika izteiktas jau pirmajās desmit minūtēs, kad vēl nebija paspēts izpīpēt otro cigareti. Viņa informēja par savu sadzīves stāvokli un iepriekšējā dienā pateikto kategorisko NĒ! kādai senai mīlestībai, kura nu jau bija kļuvusi platoniska līdz pašiem dziļākajiem sirds nostūriem, toties viņš lielījās par savu jauno darbu un mājās uzlikto celibātu.
Tukšojot pirmo šņabja pudeli, viņi lēni aizsoļoja līdz stacijai, tur otrā pusē viņiem bija pašiem sava ierastā, slēptā vietiņa. Nost no pazīstamām acīm. Viņu saruna kļuva aizvien aizrautīgāka, dziļāka un ķircinošāka, netraucēja aukstais ziemeļu vējš, kas pūta tik stipri, ka brīžiem viņa sajutās pilnīgi kaila sēžam uz metāla soliņa.
Pienāca sieviete, nu laikam sieviete. Drīzāk izskatījās pēc vīrieša – tāds matu griezums, apģērbs un gaita, bet sievietes balss: „Lūdzu iedodiet 7 santīmus,” uz atbildi, ka mums nav viņa sāka lūgties aizvien vairāk. Atkal saņēma atteikumu, tiesa šai „dāmai” paveicās pie ieejas stacijā, kur kāda kundzīte acīmredzot iebēra šai te saujā santīmu čupu. Tālāk pārlaimīga sejas izteiksme skrienot pie kāda vīrieša, kam iebēra nu jauniegūtos santīmus makā un pretī saņēma tabletīti, kuru veikli iemeta mutē. Un šis tēls aizgāja un izgaisa no redzesloka.
Žēl, ka „dāma” neatcerējās cilvēku sejas vai cilvēkus kā tādus – mūsu varonei šodien jau bija prasījusi cigareti un arī 27 santīmus, jau bez minētajiem 7 santīmiem, bet nu ko ar viņu...
Tikmēr bija sācis diezgan stipri līņāt un mūsu draugi devās 3.peronu, kur visa perona garumā ir jumtiņš. Paslēpušies zem jumta no stiprā pavasara lietus, viņi atkal iegrima dziļā un nopietnā sarunā par karu, cilvēku uztveri un mūsdienu finansiālo situāciju, kad reizēm pat bērnam nav ko mutē ielikt, par sevi nemaz nerunājot.
Vējš zēģelēja pār peronu un reizēm centās no kājām nogāzt arī viņus. Viņš ierosināja tverties no vēja aiz stacijas mazā namiņa, tumsā... Tik skaists skats pavērās pār Rīgas nepopulāro pusi, uguntiņas no Zinātņu akadēmijas, romantika. Viņš pienāca tuvāk un apskāva meiteni, sāka sildīt viņu. Mīļi, maiguma pilni skūpsti un naiva ķiķināšana un smiešanās par sevi. Viņš savas aukstās rokas aizbāza aiz viņas jakas un meitene skūpsta vidū iekliedzās, sabijusies no aukstajām rokām uz savas muguras, bet tomēr piekļāvās viņam vēl tuvāk, neizņemot savas rokas no viņa kabatām. Viņi romantiski mīlinājās kā skolnieku pārītis, bet tad atskanēja telefona zvans. Meitenei pēc 20 minūtēm ir pēdējais vilciens uz mājām un mirkļa burvībai ir jāgaist. Vēl nekad viņai nebija tik ļoti gribējies, lai būtu vēl kāds cits pēdējais vilciens un viņa rokas turpinātus skriet pār meitenes mugurai. Pirms iekāpšanas vilcienā viņi vēl saskūpstījās un ar smaidu uz lūpām šķīrās.
Sēžot vilcienā, viņa saņēma sms – esmu siltā autobusā un ceru, ka Tev nav jāsalst!