Kāda jaukā rudens dienā es vēroju daugavas dzīles bezrūpīgi spēlejamies divas kaijas. Tās lidinājas virs vizuļojošā saules atspūlga kas klāja Daugavu,kā plāna zeltaina sedziņa. Vērojot šo debešķīgo rotaļu abu kaiju izpildijuma,es sajutos pacilātu jūtu vadīts. Manuprāt no manīs plūda simtiem pozitīvu enerģijas lādiņu. Tos varēja uztvert ikviens, kurš to vēlējas. Un pēkšņi garām gāja kada meitene, staltu stāju - brunete! Es uzlūkoju viņu, un jutu kā starp mums uzzibsnija tāds kā energijas lādiņš . Es sajutos tā, itkā man pa muguru pārskrietu milijoniem mazu skudriņu. Neskatoties uz to ka šis kontakts ilga apmēram 2 sekundes , tas bija kautkas nepārspējams. Tas bija kā aukstā ziemas vakarā redzēt kā no sniega uzplaukst sārta tūlpe. Šajā īsajā brīdi caur manu galvu izskrēja milijoniem domu. Es nodomāju, varbūt man viņu uzrunāt, bet ko gan es viņai varētu sacīt? Varētu izteikt kādu komplimentu, bet ar ko lai sāk?
Tā nu es minstinājos kamēr viņa jau bija apmeram 10 metrus uzpriekšu pagājusi. Ar katru sekundi es centos sevi iedrošinat spert soli uz priekšu, vai vienkārsi uzsvilpt. Beigas sadūšojos un uzvilpu vina pagrieza galvu tik graciozi, tik debesķīgi, es skatijos viņas pelēkzilajās acis, un patiesību sakot, viss apkārt notiekošais man vairs nebija svarīgs. Šajā brīdi es sapratu, kas ir „ Mīlestība no pirma acu uzmetiena”
Tā ir izcila labsajūta no tā vien ka šis cilveks ir, tu jūties pateicīgs visai pasaulei, par to ka tas notiek ar tevi.
Es uzrunāju šo meiteni es teicu sveika! Tu ļoti labi izskaties! Viņa paskatijas uz mani un es sajutos nedroš par to ko biju pateicis, likās ka esmu iespējams viņu aizvainojis vai kautkā tamlīdzīgi, bet viņa teica paldies un vaigi kļuva vinai sārti. Vai jūs esat redzējūsi bruneti ar sārtiem vaigiem un pelekzilām acīm? Viņa bija kā enģelis, kas nolaidies no zilās debess! Es uzaicināju viņu uz tasi tējas, un pa ceļam uz tējnīcu ari sapazināmies tuvāk,es stādijos priekša kā Mārtiņš, un ar nepacietību gaidiju kad viņa pateiks savu vārdu, tad klusa balsī viņa noteica – ļoti patīkami, mani Evita!
Hmm es nodomāju tik skasta meitene un tik skaists vārds Vai tas ir sapnis?
Tējnīca mēs apspriedām dažādas tēmas sākuma runājām par to, ko katrs no mums dara ikdienā, kādi mums ir hobiji, un viss beidzot kas abiem bija kopīgs.
Tā nevainīgi runājot, bija pagājušas trīs ar pus stundas, es pavadiju viņu uz mājam, kas atradas tikai trīs kvartālus no šis tējnīcas, kaut arī gribējas lai šis vakars ilgtu mūžīgi tas tomēr beidzās! Atvadijos no viņas un dēvos uz autobusu, kas vedīs mani mājas. Principā visu ceļu es domāju par viņu. Visu ceļu no viņas, lidz savām mājam nespēju viņu izmest āra no galvas. Kautko tādu es jutu pirmo reizi mūža, un par lielu pārsteigumu vakarā kad gatavojos iet gulēt es saņemu sms ar tekstu – „ Sveiks, ši bija tiešam jauka diena! gribēju tikai pateikt gaidu ritdienu ar nepacietību! „
Protams atbildēju ka ari es gaidu ar lielu nepacietību mūsu nakamo tikšanos, bet tā bija vairāk neka nepacietība, tā bija degsme ! šī diena beidzās, un tās vieta ausa jauna diena, bet to atstāsim uz kādu citu reizi.
P.s Paldies par uzmanību
P.p.s. Stāsta personāžš un norises vieta / laiks var neatbilst īstenībai!
Iesaku palasīt arī šo darbiņi!
http://www.spoki.lv/latvijas-patriots/Stasts-par-pagalmu/98108
Bildes ir ņemtas no google.com
