Patiess stāsts.
Ticēsi ,ja teikšu ,ka laiki ,kādi ir tagad,ne vienmēr tādi bija.Un te es nerunāju par krīzi.Te es runāju par laikiem ,kad Latvijā bija darbs un nauda,kaut lāpstām grāb(nu lielākoties),bet pirkt ko par to naudu nebija.
Tie bija laiki,kad PSRS lielākais ienaidnieks bija Amerika,kā veci ļaudis teica,,Amērika,, ,un Latvija bija tajā skaitā(PSRS),kurai tā Amerika draudēja.
Tie bija laiki,ka lielākā daļa ierindas cilvēku par dzīvi TUUUUR nezināja praktiski neko,vien tik,cik slepeni klausoties ,,Amerikas Radio,, vai...saņemot paciņas no tās mītiskās aizjūras zemes.
Lūk,un te sākas Amerikas maisiņa stāsts.
Tuvojās Ziemassvētki.Amerikas radi nolēma iepriecināt savējos Latvijā ar šeit nepieejamiem gardumiem un sūtīja paciņu.
Ko ta sūtīja? Vai varat iedomāt,kāds šiks un greznums 70.-ajos gados var būt mežģīņu zeķubikses meitenei? Un kafija-malta ,īsta,smaržojoša kafija. Un šokolāde.Ar riekstiem,starp citu. Viss glīti salikts maisiņā.
Bet krievu robežsargi ir tikai cilvēki,kuriem vienkārši skauž. Un viņi,nevis lai korekti pārmeklētu to paciņu(ja nu kāda provokācija?) un nosūtītu adresātam,nē... Paciņa tiek saplēsta,kafija izbārstīta,šokolāde salauzīta.
Zeķubikses gan robežsargiem nebij derējušas.
Tāds ,lūk,Ziemassvētku prieks bij.
Lūk,kādu stāstu man pastāstīja. Un maisiņš saglabājies vēl joprojām-pārmantota relikvija:)
