Dzimšana.
Viņš piedzima ziemā. Salts vējš skraidīja pa pilsētu, negausīgi izložnādams ik kaktu un gaisā nerātni mētājot sīkas sniegpārsliņas, bet uz Viņu silti raudzījās slimnīcas medpersonāls. Viņš nezināja, ka reiz savu dzīvi varbūt saistīs ar to un nezināja, ka varbūt reiz savu dzīvi beigs uz kāda slimnīcas galda. Viņš vēl bija mazs un nevarīgs zīdainis, kas vēl nebija redzējis pat savu māti. Pirmā seja, ko Viņš ieraudzīja, bija ārsta sviedriem klātā un atvieglojuma pilnā seja.
Savu Māti Viņš ieraudzīja tikai vakarpusē. Nogurusi un izmocīta, salauzta, bet tomēr laimīga... Taču jau toreiz Viņš juta, ka ir kaut kas, kas nospiež Mātes sirdi, taču Viņš to vēl nezināja un, ja būtu zinājis, tāpat neizprastu.
Pirmie vārdi, ko Viņš dzirdēja, bija: "Paldies Tam Kungam, vismaz vienu no bērniņiem mums izdevās glābt!". Diemžēl šos vārdus Viņš neatcerēsies, līdz pieaugot Viņam tos neatgādinās pati dzīve.
Jā, Viņiem vajadzēja būt diviem - maziem, jaukiem, dzīvības pilniem bumbulīšiem, kas gluži kā mazi kaķēni ieritināsies rokās un skatīsies, neko īsti neredzot... Bet liktens bija lēmis savādāk un pasaulē ieradās tikai Viņš.
Ir tik dīvaini jau iesākt dzīvi ar tuva cilvēka zaudējumu, vai ne?
Pirmās atmiņas par Māti.
Pirmā šķiršanās no tuva cilvēka Viņam bija jau mazam esot. Laiks nekavējās sniegt vēlvienu šķiršanos. Tēvs nebija vēlējies vēl bērnus un Viņš bija nevēlams. Gluži kā emigranti 2. pasaules kara laika Eiropā. Nevēlams un nevajadzīgs. Tēvs deva Mātei izvēli - vīrs vai bērns. Šāda izvēle ir smaga, taču Mātei tā ir arī pašsaprotama un Viņa nešauboties izvēlējās bērnu. Kā katra īsta Māte, viņa nespēja pamest savu bērnu. Tēvs aizgāja no ģimenes, zēnam vēl autiņos esot un, paņēmis līdzi vecākos brāļus aizgāja prom. Mātei palika vien meita, zīdainis un neskaitāmas problēmas, kas katru dienu smacēja un neļāva dzīvot, vien eksistēt. Vienīgi vēlme izaudzēt bērnus viņai deva spēku nepadoties un vienīgi šī vēlme viņai lika nepadoties, bet dot bērniem visu, ko vien spēja, paņemt kaut pēdējo maizes kumosu un nešauboties to sadalīt bērnu starpā.
Tādas ir Mātes - nesavtīgas un savā ziņā neizprotamas. Pirmā Mīlestība, ko cilvēks saņem, un vienīgā īstā Mīlestība, kas tiek dota visiem cilvēkbērniem. Par citu Mīlestību ir jācīnās. Māte pēc savas būtības ir pārpasaulīga un dievīga būtne. Nav nekā uz šīs pasaules, kas būtu tik nesavtīgs un tik mīlošs, kā Māte. Vīrietis ir zemāka radība jau tādēļ vien, ka nekad nebūs Māte. Viņš to saprata jau toreiz, autiņos gulēdams.
Mazais brālis.
Pēc tēva aiziešanas sākās grūtības. Māte darīja, ko spēja, lai bērniem dotu visu. Taču dziļi viņā vēl mita cerība, ka ģimene atkal apvienosies. Tā kādā marta dienā šķita arī notiekam. Tēvs ieradās ar Viņa lielajiem brāļiem. Mātei šķita, ka piepildījusies tā cerība, kas tik ilgi bija mitusi viņā. Jau divus gadus, kopš Viņa piedzimšanas. Tēvs atgriezās un šķita, ka nožēlo notikušo. Dzīve varēja uzsākt stabilu ritējumu un visam vajadzēja nokārtoties.
Nakti tēvs ar Māti pavadīja kopā, tonak tika ieņemts Viņa mazais brālis. Rīts atnāca ar drausmīgu nojausmu - daļa cerību nepiepildās. Tēvs posās ceļam un sākās strīds. Tēvs atvēzējās pret Māti un Tobrīd mazais Viņš nedomādams metās tēvam virsū, kozdams kājā un skrāpēdams. Kā mazs kucēns, kas izmisīgi cenšas pasargāt savu saimnieku. Un kā kucēns Viņš arī ar slaidu kājas vēzienu ielidoja istabas stūrī. Taču Viņa drosme lika sadumpoties arī Viņa brāļiem, kas neļāva tēvam sist Māti.
Tonakt tika ieņemts Viņa mazais brālis - kaut kur pa vidu skumjām, ticībai uz ko labāku, naivai Mīlestībai un aklām cerībām. Todien Viņš saprata, ka ne vienmēr iznākumu nosaka tas, kas ir spēcīgāks, bet tas, kam ir drosme un taisnīguma izpratne. Todien Viņš spēra pirmos soļus pieaugušo pasaulē.
Bērnība, kuras nebija.
Ne visiem lemts dzīvi nodzīvot četros posmos, ne visiem ir dota bērnība, pusaudžu gadi, pieaugšana un izdēdēšana vecuma sausumā. Arī Viņš reiz, tāltālā pagātnē, kaut kur starp piedzimšanu un bērnības sākšanos izdarīja savu izvēli. Lēciens. Lēciens pāri bērnībai un daļēji pāri pusaudžu gadiem. Viņš iestriga starp pusaudžu gadiem un pieaugšanu.
Pēc ceturtās dzimšanas dienas Viņš bija nolēmis, ka Mātei nav vajadzīgas kārtējās rūpes, bet atbalsts un toreiz Viņš nolēma, ka kļūs par tādu, ka kļūs pieaudzis. Bērnišķīgais smaids Viņā nodzisa un Viņš sāka domāt sausi un nelokāmi, sapņus un ilūzijas noslēpjot savā zilajā kombinzonā, dziļi dziļi paglabājot kabatiņā, kas izskatījās pēc zilonīša.
Gāja gadi un Viņš kļuva spēcīgāks - gan miesā, gan garā. Kad Viņam palika 6 gadiņi, Viņš devās Mātei līdzi uz darbu un palīdzēja kā vien spēja un arī Viņa mazie darbiņi bija svarīgi, arī tie palīdzēja Mātei un sniedza atbalstu.
Kopā ar lielo māsu viņi bija liels un neaizvietojams atbalsts Mātei, jo ne vienmēr tas lielākais atbalsts rodams lielos darbos vai skaistos vārdos. It bieži to var atrast arī Lielos cilvēkos un dažreiz šie Lielie cilvēki ir pavisam mazi bērni.
Te tāds neliels ieskats iesāktajā īsstāstu un miniatūru ciklā "Brīvības ieslodzītie: Stāsti par Viņiem.". Iesākumā tas tika bīdīts kā neparasts vienas personas dzīves attainojums īsstāstos un miniatūrās, bet nesen šī ideja ieguva citu mērogu, sevī iekļaujot daudzas dzīves. Ja arī Tu vēlies kādu sev patīkamu, nepatīkamu vai visādi citādi sev svarīgu notikumu izklāstīt un vēlies to redzēt grāmatā, atraksti man. Ja rakstam būs atsaucība, turpināšu publicēt fragmentus no topošās grāmatas.
