Mūsu strīds noslēdzas ar apskāvienu. Mēs vairs neko nerunājam,tikai baudam tik primitīvo un reizē vitāli nepieciešamo otra cilvēka tuvumu.
-Es vairs nevēlos to apspriest.
Vīrs stingri un parliecinoši nosaka.
Siltais vīra skāviens ir beidzies un atkal esam aci pret aci.
-Labi.
Pagriežos un dodos pie meitas. Laura apburta spēlējas ar lellēm un es viņu vēroju. Ik pa laikam sarāju meitu,jo viņa izdomā lelli pamētāt un raut tās skaistos, gaiši brūnos matus.
-Došos pastaigā. Iesiet?
-Nē,mēs paspēlēsimies. Ej viens.
Pēc nelāga strīda jūtos iztukšota un neko nevēlos.
Kad vīrs aiziet apsežos dīvānā un paķeru telefonu,jo tas ir vienīgais,kas man tagad noderētu,paskrollēt Facebook vai Instagram.
Kā parasti patinu storijus un mani nekas nepārsteidz-vai nu dabas skati vai paštīksminoši pašiņi,nekas vairāk. Man šis vienmēr ir licies stulbi,tāpēc nekad neesmu likusi nevienu storiju.
Sāku skatīties, kas jauns Facebook ziņu lentē un kā parasti redzu citu ieteiktos dažādu tēmu rakstus,līdz atduros pret kādu foto. Vairākas reizes pamirkšķinu,jo nespēju noticēt tam,ko redzu. Fotogrāfijā ir Kārlis,kurš izskatās perfekti un viņam blakus piespiedusies jauna simpātiska sieviete.Abi izskatās laimīgi un starojoši. Sieviete ir manāmi jaunāka par Kārli,gaišiem matiem,zaļām acīm un ļoti skaistu smaidu. Nespēju atraut acis,jo šī sieviete šķiet pazīstama,taču nespēju atcerēties, kur būtu viņu satikusi. Fotogrāfija nav intīma vai kā citādi vestītu par to,ka starp abiem būtu attiecības. Ilgi vēroju līdz man apnīkst.
Nolieku telefonu,jo jūtos apmulsusi un vēlos padomāt. Pat ja šī itkā pazīstamā sieviete ir viņa draudzene manī kaist greizsirdība un dusmas. Kārlis ir maita!
Pieeju pie loga,atveru smagos nakts aizskarus un neko neredzot skatos tālumā.
Paiet kāds brītiņš līdz es attopos un pametu acis uz meitu,kura vēl aizvien priecīgi spēlējas. Kaut es spētu atgriesties bērnībā un tikpat bezrupīgi savā stūrītī pārģērbtu lelles vai gatavotu tām plastilīna pankūkas.
Pasmejos par savām iedomām,jo bērnībā es darīju to,ko dara puiši-spēlēju ķerenes,kāvos un kāpu kokos.
Manu nostaļģiju pārtrauc vīrs,kurš skaļi atver durvis un gluži kā viesulis iebrāžas istabā. Viņa roku klāj milzīgs sarkanu rožu puškis,un tas man atgādina neskaitāmas romantisko filmu ainas,kad vīrietis izpērkot savus grēkus vēlas pielabināties mīļotajai.
Raitis stāv kā sodīts un smīn.
-Lai cik stulbi tas arī nebūtu,vēlējos tevi pārsteigt.
Viņš sniedz man rozes un es tās ņemu tik maigi un un uzmanīgi,gluži kā tikko dzimušu zīdaini. Lai cik skaisti tas nebūtu,visu burvību izjauc kāds ērķšķis,kurš durās manā augšdelmā un es rozes nolieku uz dīvāna.
Vīrs mani apskauj.
Nezinu kurā brīdī uzrodas pārsteigtā meita un sāk lēkāt un priecāties. Šķiet,nav jāpaskaidro kurš šeit ir priecīgāks.
Laura vēlēdamās pasmaržot skaistos ziedus,tiem pieliecas un ievelk nāsis patīkamo aromātu,kurš ieskauj visu telpu.
-Zini tas tiešām ir smieklīgi!
-Es nezināju kā tev pielabināties. Neesmu parāk romantisks.
Vīrs noplāta plecus un smejas. Viņa skaistais smaids liek man atmaigt.
-Zinu,zinu.
Kamēr meita ķimerējas ap ziediem,vīrs organizē vāzi,bet es kā princese sēžu dīvānā un vēroju savus dārgumus. Viss atkal sķiet kā kādreiz. Un nejau rozes kaut ko mainījušas,bet gan tas,ka vīrs kaut arī rīkojies banāli tomēr ir sapratis savu kļūdu, un nezinādams kā atvainoties ,ir izplānojis šādu pārsteigumu. Kaut kas no šī ir mani aizkustinājis. Laulība muns nav spoža,toties..
Atskan whatssap signāls.
Satrūkstos un paķeru telefonu, sķiet,katra mana ķermeņa šūna jūt,ka tas ir Karlis.
Un jā,ir!
"Čau,mums jāsatiekas! Šodien. "
Izplešu acis un to pamana vīrs.
-Kas noticis?
Aši izdomāju melus.
-Nekas traks,viena draudzene paziņoja šokējošus jaunumus.
-Antra?
-Nē,tu viņu nepazīsti,sena bērnības draudzene,kura pēkšņi atcerējusies par manu esamību un tagad raksta un sūdzās par savu dzīvi.
Raitis tuvojas krēslam kurā sēžu un es momentāli nolieku telefonu,lieki teikt,ka jūtos stulbi.
Esmu piesarkusi un cenšos novērst skatu no vīra,pirksti nervozi knibinās gar halātu, es jūtos kā pusaudze. Pieaugusi melīga pusaudze.
-Viesnīcas vestibilā ir dažādi bukleti ar interesantākajām apskates vietām,varbūt tos paņemsim,izšķirstīsim un izlemsim par labu ekskursijai,ko saki?
Jūtos atvieglota. Vīrs neturpina sarunu pat mistisko draudzeni,kura nemaz neeksistē.
-Jā,laba doma!
Es tēloju,ka esmu priecīga,bet patiesībā vēlos kvernēt gultā,ēst draņķus un skatīties seriālus.
-Šī vieta ir ļoti skaista. Zinu,ka tev patiks.
-Noteikti!
Es izklaidīgi atbildu,jo domāju par Kārļa ziņu,tā bija tik tieša,uzbāzīga un reizē tik ļoti vilinoša,ka iedomajoties tikšanos manu ķermeni pārņem tirpas. Kamēr ģērbju meitu sāku prātot par to kā tikšanās izvērstos un ko mēs runātu,zinu,ka tas būtu citādāk. Šoreiz nebūtu iesaistīta Linda. Vai arī..? Varbūt viņš vēlas tikties viņas deļ? Nē..tad būtu rakstījis,ka jātiekas viņas dēļ. ..?
Saģērbju meitu un visi kopā dodamies durvju virzienā līdz manas acis pieķeras pie Lauras apaviem.Tie ir dažādi,jeb katrai kājai esmu uzvilkusi citas kurpes.
-Lauriņ,pagaidi. Parvilksim tev apaviņus. Nāc!
Laura apmulsusi paskatās uz savām kājām un neko nesaprot,tikai izsprūk no manām rokām un skrien prom.Vīrs paspēj pārtvert meitu.
-Laura,mēs neesam mājās tu tā nevari skriet.
Es paķeru meitu aiz rokas un mazliet brutālā veidā vedu uz istabu,lai beidzot pārvilktu apavus,vienalga kurus tikai , lai tie būtu vienādi.
Man riebjas,ka esmu tik izklaidīga un pat savu bērnu nespēju pienācīgi apģērbt.
Laura,protams,sajūtot manu agresīvo garastavokli sāk kliegt un skaļi spiegt un izraujas no manām rokām liekot man justies bezspēcīgai un sliktai mātei.
Raitis būdams mazliet savaldīgāks un prātīgāks,turpat viesnīcas gaitenī paceļ meitu rokās un mierīgā balsī sāk stāstīt par to,kur dosimies un ko redzēsim. Vīrs cenšas pārliecināt meitu,ka pa ceļam būs rotaļu laukums ar šūpolēm, karuseļiem un saldējuma bodīti. Viss beidzas labi-Raitis pārvelk apavus un mēs apmierināti izejam no viesnīcas.
Diena tomēr ir skaista. Kaut arī apmākusies,taču silta un gaiss smaržo pēc pavasara.
Mēs sadevušies rokās dodamies uz pilsētas parku,kur plānojas kāda izstāde un plašs tirgus,kur noteikti pavadīsim ilgu laiku. Ierastais scenārijs-es došos aplūkot izstādi,vīrs ar meitu turpat malkos kādu saldējuma kokteili vai kakao.
Ejot vēroju pilsētas arhitektūru un patiesībā tā nesķiet apbrīnas vērta taču mana vērīgā acs pamana sīkumus,kuri liek ieplest acis.
Tuvojoties parkam ,manu cilvēku burzmu un sadzirdu klasisko mūziku. Manas ausis iekļūst labpatikā un baudā,liekot kājām aši tipināt mūzikas virzienā. Ik pa laikam pametu skatu atpakaļ un redzu,ka vīrs ar meitu lēnām cenšas mani panākt. Tas mani neuztrauc es bēgu,jo nez kāpēc jūtos pelnījusi pabūt viena.
Nonāku pie nelielas estrādes uz kuras cītīgi spēlē simfoniskais orķestris.
Mūzika ir skaļa un burtiski ierauj savā varā. Apsēžos uz soliņa,kurš atrdodas maksimāli tuvu skatuvei.
Sajūtu savā plecu somā vibrāciju un jau nojaušot,ko ieraudzīšu izņemu telefonu.
"Tava klusēšana nozīmē to,ka atbilde ir negatīva?
Mirkli padomājusi un jau uzdrukājusi atbildi,to nodzēšu un nolemju ignorēt savas dzīves bendētāju. Jā,tieši tā,viņš bojā manu dzīvi. Vai ari es esmu tā,kas to bojā?
P.s. Atvainojos par ilgo klusēšanu paralēli rakstīšanai mana dzīve rit tikpat auļojoši kā bēgošs zirgs,tadēļ laiks hobijam mazliet pazūd.
