Nu ko, iesim tālāk.
Pie sevis domāju – Nopietni? Daniels? Tas nevar būt! Es biju tik priecīga, sāku kliegt. Bet atcerējos, ka jāatbild uz viņa SMS. Es uzrakstīju – ‘’Jā, protams, bet man jāsarunā ar vecākiem, ar prieku ieradīšos, ja atļaus!’’ Es visu laiku smaidīju un domāju, vai viņš vēl ko uzrakstīs, atkal iemiegu, pamostos, mamma sauc ēst, ir jau 18:00, ak es guļava! Aizeju paēst mammas gatavoto zupu, garšīgi paēdu un eju pie datora, paņemu klēpī, ieguļos gultā un spaidu visu, ko vien var uzspiest. Nav nekā interesants, atkal pievēršos TV, atnāk SMS no Daniela – ‘’Iznāc laukā, pie durvīm.’’ Es satraukusies izeju laukā, bet izejot ārā, atceros, ka izskatos draņķīgi, bet man jau vairs vienalga. Redzu, stāv aploksnīte, sašutusi, neieraugot Danielu atveru aploksnīti, uz kuras ar lieliem burtiem uzrakstīts – ‘’ MEGANA’’. Tur bija rakstīts – ‘’Sveika, vai piektdien tiksi pie manis? Paskaties tālāk..’’ Pagāju uz priekšu, ieraudzīju divus akmeņus, uz mazākā akmeņa uzrakstīts – ‘’Jā.’’ Un uz vislielākā un smagākā – ‘’Nē’’. Tālāk pagāju uz priekšu un ieraudzīju vēl vienu aploksnīti. Un tur bija rakstīts – ‘’Pirmdien atnes atbildi uz skolu.’’ Es pasmaidīju, palūkojos apkārt un samulsu. Es viņu nemaz nepazīstu, es tikai zinu, ka viņa acīs varētu skatīties un skatīties vien. Tās acis, tik gaišas kā viss tīrākais okeāns un visdziļākās kā visdziļākā bedre visā visumā!
Iegāju istabā un ilgi turēju aploksni rokā gulēdama gultā, un domādama – tā taču nav taisnība, kāds sakars? Un ilgi domāju, līdz aizmigu.
***
Rīts. 11:30 Es pamostos un ielūkojos pulkstenī.. Ak nē! Pēc stundas jāizbrauc. Ātri izlēcu no gultas, aizskrienu uz vannas istabu, izmazgāju zobus, sakopjos, nomazgāju seju un skrienu lejā. Man pat nav laika padusmoties par to, ka man ir auksts. Noskrienu lejā, mamma uzklājusi galdu, pajautāju, kāpēc mani nepamodināja? Mamma pati esot aizgulējusies, neraža. Labi, paēdu, paskrēju mazliet ar suni un ienākusi istabā pārģērbjos. Mamma un tētis jau mašīnā gaida. Es aizskrienu un mēs braucam. Esam galā. Samīļoju vectētiņu un samīļoju vecmāmiņu. Palīdzēju viņiem mājas darbos, sakopu virtuvi, palīdzēju taisīt ēst, paēdām parasto ēdienu, pēc tam saldo un es biju pieēdusies. Padzēru tēju, parunājāmies. Vecmāmiņa pa kluso, lai mamma neredz iedeva man 30ls. Es teicu, ka man nevajag, bet vecmāmiņa uzstāja, viņa teica, ka man noderēs. Paiet ilgs laiks, pārbraucam mājās 21:00, es esmu pārgurusi un uzreiz eju gulēt. Pamostos, ir rīts, saules stari man spīd acīs, esmu laimīga jau no paša rīta, pieceļos, izģērbjos un ļauju vannā satecēt ūdenim. Novannojos, žāvēju matus, mati, tik skaisti saskruļļojušies, sākumā domāju iztaisnot, bet pārdomāju. Noeju lejā, vecāki vēl guļ, uztaisu ēst, paēdusi eju pie datora. Čatā man ir uzrakstījis Daniels, uzspiežu uz ziņas, bet dators restartējas, dusmīga gaidu, kad varēšu izlasīt viņa sūtīto ziņu. Dators ieslēdzas, ātri eju iekša čatā un skatos viņa sūtīto ziņu – ‘’Es vakar tevi vēroju, kad skatījies manas sūtītās aploksnītes.’’ Viņš sēž on-line, mana sirds sitas ātrāk. ‘’Tu biji ļoti samulsusi, vai ne?’’
