Reklāma
Reklāma
Reklāma
Tev patiks šie raksti
Oj, esmu iepazinis smagu depresiju. Otrreiz tādu negribētu. Un jā, tie kuri nav ar to pilnā mērā sastapušies nekad nesapratīs, kā tas ir nespēt priecāties. Dod visādus tur padomus, kuri patiesībā nahren nepalīdz. Vai arī domā, ka tas ir kaut kāds untums u.t.t. Lai pārvarētu to ir jātiek pie tā cēļoņa un tas jārisina. Ar zālēm tu vari nostabilizēt situāciju, taču tikt vaļā no tā ir vajadzīga psiholoģija.
Atceros, ka naktīs nevarēju aizmigt, vajadzēja 3-4 stundas lai aizmigtu, dažreiz vispār neaizmigu. Bija grūti piecelties. Augsts asinspiediens, reibsts galva, nespēj normāli koncentrēties un domāt. Bija pāris reizes smagi brīži, kad sāc domāt par dzīves jēgu. Kad neizgulies, tad tev otrā dienā viss tracina. Patiesībā īsts murgs. Gim. ārsts izrakstīja miega zāles - un es iemigu 15 min laikā. Kas par kaifu. Atslēgties uzreiz nevis mocīties pāris stundas, lai iemigtu. Diemžēl esmu kā narkomāns uzsēdies uz tām miega zālēm. Kaut gan man vēl joprojām ir viegla depresija un dzeru antidepresantus. Vienu no cēloņa pūķu galvu esmu nocirtis, palicis vēl cits. Pie tā strādāju, taču, tas notiek tik lēni.... Nah, to murgu. Tie kuri nav piedzīvojuši (un nenovēlu) depresiju, nekad to nesaprastīs, tāpēc, viņiem iesaku arī aizvērties, nevis muldēt, ka tās ir tikai iedomas....
And yea...Is that Tom from Eddsworld?!
Vienkārši tik, cik atpazīt, sveicināt, papļāpāties, kopīgi uzpīpēt (jā, tad pīpēju) un saprast, ka pieņem kā savējo. Un viss. Pārējais bija paša kapāšana, bet nu sanāca.
