Vienā rakstā uzgāju dziesmu Marats&Dvīnes -Green Light (Coyote fly). Noklausījos (pats nesaprotu kāda velna pēc :D) un sajutos kā mūzikas kritiķis un nolēmu izpaust savas domas par šo nākotnes "superhītu". Šis ir mans pirmais šāda veida apskats, tāpēc neesiet pārāk bargi (jutu, ka jāiesprauž šis citāts).
Pirms ķeramies klāt apskatam, neliels ievads, kurā apskaidrošu kāpēc esmu pietiekami kompetents, lai varētu kritizēt. Zinu, zinu daudzi teiks: "kur tad tavas dziesmas ja jau vari tā kritizēt?", "parādi, ka vari pats labāk". Bet nu tad klausieties. Muzikālās izglītības man nav, tāpēc esmu kā lielākā daļa tautas un manis teiktais būs vieglāk saprotams. No manis paša sanāk draņķīgs mūziķis, jo dziedāt nejēdzu, un diemžēl arī uz pc nespēju stundas laikā uzcept lipīgu meldiņu (šajā ziņā dziesmas autoram Maratam ir stipri lielāka pieredze nekā man, un nešaubos, ka viņš to spēj). Apzinoties savus trūkumus, dziesmas neierakstu un nekur nepublicēju. Bet atgriežamies pie tēmas - kurš gan objektīvāk varētu spriest par draņķīgu mūziku, ja ne draņķīgs mūziķis (that's me)? Noteikti izpelnīšos negatīvus komentārus no mūziķa faniem. Bet, hei, šis nav jāuztver nopietni un ja nu kāds apvainosies, tad nu viņam ar humora izjūtu ir tikpat švaki kā viņa iecienītajam māksliniekam ar talantu (mļe, kurš man lika izteikt šos vārdus :D)
Tad nu tā, izmuldējies esmu, laiks ķerties pie paša mūzikas apskata. Ieslēdzam dziesmu, sāk skanēt meldiņš (kuru klausoties nepamet sajūta, ka kaut kas līdzīgs jau kaut kur sen ir dzirdēts) un atskan teksts "COYOTE FLY, BITCH". Es jau saprotu, ka klausītāja uzrunāšana veicina ciešākas saiknes rašanos starp mākslinieku un klausītāju, bet klausītāja nosaukšana par mauku/kuci pozitīvas emocijas manī neraisa. Bet varbūt dziesmas mērķauditorija ir vieglas uzvedības sievietes, un es, tāds nebūdams, vienkārši neko nesaprotu. Tālāk pa vidam atskan bļāvieni, kas nenormāli atsit Fat Man Scoop. Man likās, ka tas izgāja no modes ap 2003. un 2004. gadu, bet katru gadu uzrodas, kāda dziesma, kas šo pieņēmumu apgāž. Laikam arī neorientējos lietās, kas skaitās stilīgas. Tālāk meldiņš ar īpašu oriģinalitāti neizceļas, tipisks dancājamais klubu gabals. Teksts arī īpaši neuzrunā, jo tālāk arī diezgan daudz tiek klausītāji saukti par kucēm/maukām. Tāpat arī izskatās, ka Marats pieturas pie vecās labās tekstu rakstīšanas formulas: "izdomājam pirmo rindiņu, skatāmies kāds pēdējais vārds, nākamajā rindiņā beigās ieliekam vārdu ar atskaņām un pārējo piedomājam klāt tā lai stilīgi izklausās". Tekstā īpašu apslēptu jēgu var necensties atrast, jo tādas tur visticamākais arī nav. Ja nu tomēr esi nolēmis nodoties jēgas meklēšanai, tad iesaku sapīpēties. Par vokālu neko dižu nevaru pateikt, jo neesmu vokālais pedagogs un tādu apmeklējis arī neesmu. Manuprāt, vokālajā ziņā mākslinieki ne ar ko dižu neizceļas, brīžiem grūti saprast tekstu (varbūt pie vainas muzikālās dzirdes trūkums :/ ). Kopumā tipisks viduvējs latviešu klubu mūzikas gabals, kas gūs ļoti lielu popularitāti, starp klubu apmeklētājiem un cilvēkiem, kuri par labu laika pavadīšanu uzskata, iešanu uz klubu, dzeršanu un dejošanu pālī.
Apbrīnoju tos, kam pietika pacietības izlasīt šo līdz galam, kā arī atvainojos, ja kādu aizskāru. Paldies par uzmanību, ar cieņu,
Awoken.
Lai jums jauka diena
jo tur lielākoties tā ir - jo stulbāka dziesma un grandiozāks priekšnesums, jo lielākas izredzes tikt augšgalā
