Pāragri aizgājušie latviešu mūziķi119

Dainis Virga (1966-2003) 
Dainis Virga bija bundzinieks grupas Līvi otrajā sastāvā, kuru vadīja viņa brālis Ainārs Virga. Dainis Virga tika raksturots kā labsirdīgs un jauks cilvēks, kurš pat uzņēmās būt par Līvu menedžeri. Viņš arī tika uzskatīts par Līvu labāko bundzinieku. 2003.gada 26.jūlija naktī uz Rīgas-Daugavpils šosejas notika traģisks negadījums. Automašīna BMW 318, kuru vadīja Ainārs Virga, pārbrauca pāri sadalošajai zaļajai joslai, iebrauca pretējā joslā un nobrauca no ceļa. Auto apmeta vairākus kūleņus. Negadījuma vietā gāja bojā Dainis Virga un grupas skaņu operators Juris Jakovļevs. Ainārs Virga un Jānis Grodums šajā avārijā guva tikai nelielus ievainojumus. Abi bojāgājušie sēdēja mašīnas aizmugurē, bet priekšā sēdošie A.Virga un J.Grodums nebija lietojuši alkoholu un avāriju iespējams izraisīja ceļu šķērsojošs dzīvnieks.

Jānis Grodums (1958-2010) 
Jānis Grodums bija Liepājas rokgrupas Līvi vokālists un basģitārists. Grupai viņš pievienojās jau no pašiem tās pirmsākumiem 1976.gadā un ir bijis atsevišķu dziesmu galvenais vokālists. Grodumam ne tikai bija tuva mūzika, viņš arī aizrāvās ar fotogrāfēšanu. Savus pēdējos dzīves gadus Grodums nodzīvoja kopā ar modes mākslinieci Elitu Patmalnieci. Grodumam jau vienreiz izdevās apmānīt nāvi- tas notika 2003.gadā, kad auto, kurā atradās četri grupas Līvi dalībnieki cieta negadījumā, toreiz bojā gāja bundzinieks Dainis Virga un skaņu operators Juris Jakovļevs. Toreiz brīnumainā kārtā auto šoferim Aināram Virgam un blakus sēdošajam Grodumam izdevās izglābties tikai ar dažām nenozīmīgām traumām. 2010.gada maijā, Grodums tika ievietots Latvijas Infektoloģijas centrā būdams kritiskā stāvoklī. 15.jūnijā viņš nomira no hepatīta.

Gundars Mauševics (1974-2004) 
2004.gada 23.maijā grupas Prāta Vētra basģitārists Gundars Mauševics jeb Mumiņš gāja bojā autoavārijā Rīgas-Jelgavas šosejas 11.kilometrā. Mauševica vadītā automašīna tika atrasta ceļa malā esošajā kūdras purvā un netālu no mašīnas tika atrasts viņa līķis. Zināms, ka Mauševics pirms traģiskās avārijas braucis ar 126 kilometri stundā lielu ātrumu, nenovaldījis auto un tas nobraucis no ceļa apmetot vairākus kūleņus. Šī traģiskā ziņa bija tiešām pēkšņa un negaidīta, nākamajā dienā pēc avārijas autovadītāji braucot garām Mauševica bojāejas vietai apstājās šosejas malā vai arī signalizēja. Par spīti traģēdijai, grupa Prāta Vētra turpināja savu darbību un Mauševica vietā netika pieņemts jauns basģitārists.

Mārtiņš Freimanis (1977-2011) 
Mārtiņš Freimanis bija dziedātājs, aktieris, dzejnieks un televīzijas raidījumu vadītājs. Savas karjeras laikā sadarbojies ar daudziem pazīstamiem latviešu māksliniekiem. Viņa dziesmas vairākas reizes ir kvalificējušās Eirovīzijas nacionālajai atlasei. 2003.gadā Freimanis kopā Lauri Reiniku un Yanu Kay izveidoja grupu F.L.Y., kas ar dziesmu Hello From Mars uzvarēja Latvijas Eirovīzijas nacionālajā atlasē. Lielajā finālā, kas togad norisinājās Rīgā gan tik labi negāja un dziesma palika 24.vietā. Pirms tam ilgus gadus darbojies grupā Tumsa. Freimanis bija arī labs aktieris un viņš ir piedalījies vairākās teātra izrādēs un filmējies latviešu seriālā Ugunsgrēks. Mārtiņš Freimanis bija daudzpusīgs, labsirdīgs un talantīgs cilvēks.

2011.gada 18.janvārī Freimanis smagas elpceļu saslimšanas dēļ tika ievietots Latvijas Infektoloģijas centrā. 27.janvārī plkst 1:20 viņš nomira. Kā sākotnējie nāves iemesli tika minēta elpceļu saslimšana, bet vēlāk atklājās, ka Freimanis miris no vispārējas organisma intoksikācijas, kuras galvenais cēlonis bija akūts toksiskais hepatīts. Kā papildus cēloņi minēti arī taukainā hepatoze trešajā stadijā un vāja sirdsdarbība, kas izraisījusi nieru mazspēju, kā arī slapjais pleirīts pēc kārtīgi neārstētas saaukstēšanās. Atvadīšanās no Mārtiņa Freimaņa notika 3.februārī Rīgas Krematorijā, bet viņa pelni tika nogādāti Liepājā.

Edgars Liepiņš (1929-1995)
Edgars Liepiņš ir dzimis 1929.gadā Valkas apriņķa Zeltiņu pagastā. Viņš bija dziedātājs un aktieris. Filmējies vairākās Rīgas Kinostudijas filmās. Lielu popularitāti ieguva, atveidojot Hugo Diega tēlu televīzijas uzvedumos un koncertos.

Tuvojoties sešdesmitajai jubilejai, Edgars Liepiņš jūtas nomākts un vientuļš. „Vai tad tas nav ārprāts, kad paliek sešdesmit gadi? Teātrī arī vairs nav, ko darīt. Viss. Tu vairs nevienam neesi vajadzīgs. Četrdesmit gadi nostrādāti vienā darbavietā. Pensija izpelnīta. Vecis vairs nedrīkst līst tur, kur viņam nav jālien.” Saasinās arī veselības problēmas, kas sākušās jau 70.gados, kad tika izoperēta divpadsmitpirkstu zarnas čūla un noņemta kuņģa apakšējā daļa. Kuņģa likstas periodiski atkārtojušās, neizturami sāpējušas arī kājas. Deviņdesmito gadu sākumā aktieris, vientulības un nomāktības mākts, galvenokārt uzturējies savā Skultes mājā. 1994.gada beigās saasinājies bronhīts, gastrīts, bijušas sāpes locītavās, un aktieris nav spējis neko ieēst. Liepiņš vests uz Saulkrastu slimnīcu, bet nav vēlējies tur uzturēties, bet gan devies pie kāda dziednieka, kur nodzīvojis vairākus mēnešus pārliecībā, ka ne jau slimnīcas viņam palīdzēs.

Stāvoklim kļūstot aizvien sliktākam, aktieris tika nogādāts uz Stradiņu slimnīcu, bet bijis ļoti uzbudināts, nikns, neļāvis ne veikt analīzes, ne izmeklēšanu, atradās kādā izsīkuma eiforijā. Dēls Tils uz rokām iznesa no slimnīcas novārgušo tēvu, kurš uzstāja, ka , ārstējoties slimnīcā, viņš nodod savu Dievu, ka Dievs vada cilvēka ceļus un pienāk brīdis, kad cilvēks vairs nevar darīt, kā gribas. Turpmākās nedēļas pagāja uz nāves sliekšņa, kurš tika pārkāpts 1995.gada 13.septembrī.

Zigrīds Račiņš (1936-1998) 
Leģendārajā Iļģuciemā, Rīgas pievārtē 1936. gada 18.aprīlī dzimis stikla pūtēja dēls Zigfrīds Račiņš – viens no izcilākajiem latviešu estrādes dziedoņiem, kura skandētā Mežrozīte kļuvusi par vienu no mūsu tautas likteņdziesmām. Viņa neparasti jūtīgā, vīrišķīgā, vienlaikus tik samtainā balss ir Dieva dota, un tās maigās vibrācijas ir paša intuīcijas sasniegums, nevis pedagogu iemācītas.Mazais Zigfrīds pāris gadus mācījies vijoļspēli bērnu mūzikas skolā, un viņa instruments arī tagad ir Račiņu ģimenes relikvija. Un abi ar kaimiņu Raimondu Paulu zēna gados uzstājušies kopīgos pašdarbnieku sarīkojumos, piemēram, koncertos vietējā bibliotēkā. Taču par mūziķi puisis nav vēlējies būt, devies tēva pēdās un arīdzan kļuvis par stikla pūtēju, droši vien arī labprāt uzdziedājis ne tikai mājās, bet arī ballītēs, bet bez tālejoša nodoma. Visa Latvija Račiņa balsi iepazina pēc Latvijas Radio un TV vieglās un estrādes mūzikas orķestra dibināšanas un pirmajiem ierakstiem 1967. gada pavasarī. Račiņa balsij raksturīgs izcili niansēts piano, kādu mūsu estrādes māksla vairs nav piedzīvojusi. Turklāt balss plūdums atgādina vijoles kantilēnu savā nepārtrauktībā, nemaz nerunājot par lielisko dikciju un dzirdi, kas ļāva dziesmu ierakstīt jau pirmajā reizē. Diemžēl šim lieliskajam dziedātājam, sirsnīgajam cilvēkam un, protams, dāmu mīlulim piemita vājība pret alkoholu, kas arī traucēja ierakstos piedalīties ar pilnu atdevi. 1972. gada nogalē Račiņam tiek anulēta radio caurlaide, iespējams, tam bijuši arī kādi politiski motīvi, un pāris gadus vēlāk Jāņa Sildega mazajai skaņuplatei izdarīts pēdējais ieskaņojums Tālais ciems. Turpmākais dziedātāja radošais mūžs norit bez fiksācijas skaņu lentēs, tālab estrādes vēsturei praktiski zudis. Netrūka darba ansamblīšos, bija pilnas zāles, publikas apbrīns, un, šķiet, Račiņš pats pēc nekā lielāka netiecās. Koncertos viņš uzstājās līdz astoņdesmito gadu nogalei un raidījuma Mikrofons 25 gadu jubilejas koncertā 1990.gadā piedzīvoja īsu triumfa mirkli. Mežrozītes slava apgaismoja arī dziedātāja skumjo mūža nogali, kas aizritēja vientulīgi, spaidīgos materiālos apstākļos, cīnoties ar slimībām. Viņa mūžs noslēdzas pēc insulta 1998. gada 21. janvārī, dziedātājs apglabāts Lāčupes kapos. Liekot vainagu pie kapa, draugi deva vārdu, ka izdos Račiņa soloalbumu – nu šis solījums, pateicoties Mikrofona Ierakstiem, beidzot piepildās, dāvājot mums izcila talanta dažu darba gadu veikumu. 

Jānis Zābers (1935-1973)
Jānis Zābers bija latviešu operdziedātājs. Viņa vecāki bija zemkopji. Tēvs bija tas kurš iepazīstināja  Jāni ar mūziku, tēvs viņam mācīja vijolspēli. J. Zābers mācījās Meirānu pamatskolā, kur jau dziedāja solo un spēlēja duetus. 1953. g. Jānis sāk mācīties Lubānas vidusskolā, kur dziedāšanas skolotāja Tetere mudina tālāk izkopt balsi. 1954. g. J. Zāberu uzņem Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. 1957. g. viņš iestājas Latvijas valsts konservatorijā. 1962. g. rudenī J. Zābers kā aspirants dodas uz Romas konservatoriju pie profesora Dž. Favareto, kur mācās 5 mēnešus. 1963. g. Jānis atgriežas Rīgā, bet vēlreiz brauc uz Milānu 1964. g. pavasarī. Antiņa lomu operā „Zelta zirgs” J. Zābers iestudē 1965. g. Jānis Zābers sniedz arī atklātus koncertus, piedalās radiopārraidēs un piedalījās kā solists Latvijas PSR delegācijas sastāvā Monreālā. 1970.gadā uzturoties viesizrādēs Somijā viņš smagi saslima. Drīz pēc tam Zābers sācis sūdzēties par galvassāpēm un nepatīkamu sajūtu acīs. Viņš tika nogādāts Ļeņingradas neiroloģiskajā klīnikā uz izmeklēšanu. Tur viņām tika atklāts labdabīgs smadzeņu audzējs. Audzējs atradies dziļi Zābera smadzenēs un bija nepieciešama operācija. Operācija nenoritēja veiksmīgi un audzējs netika pilnībā izņemts. Divus gadus pēc operācijas, 1973.gada 25.martā Jānis Zābers nomira. 1973. g. J. Zābera dzimtajās mājās Madonas rajona Indrānu ciema "Vecajā ceplī" pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas docenta Sigizmunda Timšāna, operas solista Maigura Andermaņa un dziedātāja Māra Lukaiža iniciatīvas tika iekārtots Zābera memoriālais muzejs.

Emīls Dārziņš (1875-1910)
Emīls Dārziņš bija latviešu komponists un mūzikas kritiķis. Viens no latviešu kora un solo dziesmas klasiķiem. Sarakstījis arī vairākus skaņdarbus orķestrim, no kuriem ir saglabājies vienīgi Melanholiskais Valsis. Dzimis 1875. gada 3. novembrī Jaunpiebalgas Jāņa skolā, kur viņa tēvs strādāja par skolotāju. Tēva vadībā viņš sāka apgūt klavierspēli, mācījās Rupsalas unVecpiebalgas skolās. No 1903. līdz 1904. gadam Dārziņš strādāja par dziedāšanas skolotāju Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un Ata Ķeniņa meiteņu skolā. 1903. gadā viņš apprecējās ar Mariju Deideri, 1906. gadā viņiem piedzima dēls Volfgangs, 1908. gadā meita Laima — Tatjana. 1910.gada 31.augustā Emīls Dārziņš pakrita zem vilciena Zasulauka stacijā, Rīgā un tika sabraukts. Viņš tika apglabāts Āgenskalna Mārtiņa kapos.