Arvīds: Naudiņa mīl, ka to pačubina.
(Mans draugs nenopietns cilvēks, 1975)
Rūdolfs: mans vārds ir Rūdolfs. Tu vari mani tā saukt.
Māris: Mans suns bija Rūdis, tikai to nošāva.
Rūdolfs: Kāpēc? Dauzījās apkārt pa kucēm.
(Ezera sonāte, 1976)
Līzbete: Tu ēd savu zupu un nemuldi tik daudz! Viens no mums nav riktīgu gurdrs, un es tā neesmu...
Paulīne: Tu saki?
(Tās dullās Paulīnes dēļ, 1979)
Dagnija: Salda mēle visos laikos bijis labs kapitāls.
(Limuzīns Jāņu nakts krāsā, 1981)
Pakultēvs: Es skatos uz tevi, Vējutēv, un domāju – tev arī kādreiz būs jāmirst, un tad tu paliksi par zemi.
Vējš: Un tad?
Pakultēvs: Un tad no tevis izaugs zāle.
Vējš: Un tad?
Pakultēvs: Un tad tevi apēdīs govs.
Vējš: Un tad?
Pakultēvs: Un tad tevi atkal izmetīs ārā.
Vējš: Un tad?
Pakultēvs: ut tad, kas es tevi atkal satikšu, es teikšu – Vējutēv, Vējutēv, kā tu esi pārvērties!
(Īsa pamācība mīlēšanā, 1982.)
Lienīte: Vai tur nebija tā laimīgā zeme? Neatradi?
Sprīdītis: Atradu! Te ir tā laimīgā zeme!
(Sprīdītis, 1985)
Tēvs: Avīzēs raksta, ka Amerikā plosās zemestrīce. Kas tas ir – zemestrīce! Vajadzētu viņiem aizsūtīt Emīlu, tad viņi redzētu velnu. Bet to zemestrīci lai sūta mums.
(Emīla nedarbi, 1985)
Maija: Vai, vari, tu taču drīz staigāt aizmirsīsi. Nevaris tu esi.
Varis: Dari savu darāmo. Es gulēšu savu guļamo.
(Maija un Paija, 1990)
Boņuks: Svētais Juri, nu palīdzi man savaldīt šitās kazas – manas tēva māsas!
(Cilvēka bērns, 1991)
Ulmanis: Vai kāds man var pateikt skaidri un gaiši – mūsu armija ir vai nav spējīga cīnīties?
Fricis Celmiņš: Es nezinu, vai mūsu armija ir spējīga uzvarēt, bet mums nepiedos, ja atdosim Latviju bez neviena šāviena.
(Baiga vasara, 2000)