Iepriekšējo rakstu nācās pārveidot, jo administrācijai šķita, ka attēli ir pārāk bērnus traumatizējoši. Lai nu kā...nācās veidot jaunu rakstu, jo gļuks, kas rodas labojot raksta bildes, vēl aiz vien nav salabots.
Bet neskatoties uz to...
Īstu slepkavību kino?54
617
4
Par Snuff filmām sauc videoierakstus, kuros redzama īsta izvarošana un/vai slepkavība. Tajā nav nekādi specefekti, viss notiekošais ir reāli paveikts. Šīs filmas tiek uzņemtas izplatīšanai dažādās pagrīdes subkultūrās vai pēc pasūtījuma atsevišķiem cilvēkiem. Viss tiek darīts par attiecīgu samaksu. Tomēr īsta Snuff filma oficiāli nav uzieta. Jā, ir dažādi ieraksti ar nāvessodiem un miršanām, bet tās nav Snuff filmas, jo nebija iecerētas kā izklaides materiāls kādiem cilvēkiem.
Pirmās ziņas par Snuff filmām parādās 1971. gadā izdotajā Eda Sandersa grāmatā "The Family: The Story of Charles Manson's Dune Buggy Attack Battalion", kur autors izsaka pieņēmumu, ka Mensona Ģimene bija iesaistīta šādu filmu uzņemšanā ar nodomu tās izplatīt. Tomēr Snuff filmu bums aizsākās 1976. gadā, kad uz ekrāniem parādījās kino projekts ar tādu pašu nosaukumu - Snuff. Tā ir mazbudžeta filma, kurā ir diezgan vāja un pat smieklīga aktierspēle. Interesantākā ir filmas beigu daļa, kur it kā pēc visu kameru atslēgšanas ir redzama filmēšanas komanda, kas izvaro un sadala gabalos kādu aktrisi. Tas, protams, tika tā veidots ar nolūku, taču sabiedrībā panesās ziņas, ka Snuff filmas patiešām varētu eksistēt.
1980. gadā itāļu režisors uzņēma Cannibal Holocaust, kura šķita tik reāla, ka filmas režīsoru iesūdzēja tiesā par aktieru nogalināšanu. Daudziem šķita, ka Snuff filma nu ir noķerta. Režisors bija parakstījis ar filmas aktieriem līgumu, ka tie pēc filmēšanas beigām uz gadu pazudīs, tādēļ pierādīt, ka aktieri ir dzīvi nebija viegli. Tāpat itālim nācās izskaidrot vienu no filmas šokējošākajām ainām, kad redzama kāda sieviete, kas uzdurta uz mieta. Izrādās, ka aktrise sēdēja uz velosipēda sēdekļa, bet mutē vnk bija iebāzts mieta fragments. Neskatoties uz to, filmā ir redzami reālas dzīvnieku nogalināšanas ainas.
Nākamais trieciens nāca no Japānas, kur aizsākās Guinea Pig filmu sērija un vispretrunīgākā bija tieši pirmā - Flower of Flesh And Blood. Tajā redzamās sievietes izkropļošanas ainas šķita tik reālās un anatomiski pareizas, ka filmas veidotājiem nācās izdot filmu, kurā redzams kā uzņemts šis šedevrs. Taču filmas sekas izrādījās daudz nepatīkamās, nekā tika domāts. Japāņu slepkava Tsutomu Miyazaki iedvesmojās no šīs filmas un tā burtiski pārņēma viņu, liekot realizēt sava slimā prāta vēlmes īstajā dzīvē. Viņš nogalināja vairākas meitenītes tieši pēc tā paša scenārija, kāds bija filmā. Viņa mājā atrada neskaitāmu daudzumu Guinea Pig filmu.
Filmas Faces of Death režisors pat maksāja dažādiem cilvēkiem, lai iegūtu nejauši nofilmētu materiālu, kur redzamas īstas cilvēku nāves. Filmā tā pat sastopamas režisora paša izdomātas ainas un papildinājumi jau reālajām nāvēm. 90. gadu vidū Vāciju šokēja kāds slepkavības mēģinājums. Divi vīrieši bija nolaupījuši prostitūtu un aizveduši uz kādu lauku mājiņu. Tur sievieti gribēja spīdzināt, tomēr viņai izdevās izbēgt un izsaukt policiju. Menti atklāja līmlentē ietītu sievietes līķi un kādu telpu, kura bija speciāli aprīkota spīdzināšanām un izvarošanām tā, lai kliedzieni nebūtu dzirdami ārpus ēkas. Turpat tika atrasts aptuveni divu minūšu garš video, kurā redzams kādas sievietes brutālas spīdzināšanas ainas un slepkavība. Abi vīrieši vēlējas aizvest videoierakstu uz ASV un tur pārdot. Šķiet pirmais Snuff filmas izplatīšanas mēģinājums tika atklāts.
Tomēr īstā Snuff filmu ēra nāca līdz ar kāda izgudrojuma, kuru mēs visi šobrīd lietojam, parādīšanos. Snuff filmas savas īstās mājvietas atrada internetā. Līdz ar ierakstu tehnoloģiju parādīšanos, cilvēki spēja filmēt visu, ko vien vēlas, un izlikt to apskatei citiem. Vienu brīdi Lielbritānijā bija populāri iekaustīt guļošus pasažierus sabiedriskajā transportā un šos video izplatīt internetā. Viss aizgāja tik tālu, ka jauniešu bandas sāka piekaut cilvēkus un filmēt to. Ja tev šķiet, ka šāda prakse vairs netiek piekopta, tad tu stipri maldies. Brutālas piekaušanas bieži vien tiek veiktas tieši, lai tās ierakstītu un izplatītu.
2007. gadā Mar del Plata International Film Festival tika rādīta filma Snuff 102, kurā stāsta par jaunu žurnālistu, kurš cenšas atšķetināt mītu par Snuff filmām. Drīz vien jaunais žurnālists tiek ievirpināts underground filmu pasaulē un uzzina patiesību par nežēlīgajām vardarbībām. Tas ir viens no pēdējiem mēģinājumiem komerciāli runāt par šo problēmu, kura visticamāk ir uzņēmusi tādus pašu apmērus kā nelegālā cilvēku tirdzniecība un bērnu pornogrāfija. Ir arī viena filma ar Nikolasu Keidžu par šo pašu tēmu, bet neatceros tai nosaukumu. Vai tikai nebija "8mm"...?
Nu tad vai Snuff filmas patiešām eksistē? Es domāju, ka pavisam noteikti. Pasaulē netrūkst slimu cilvēku, kuriem apmierinājumu sagādā šādi skati. Ja ir pieprasījums, tad par attiecīgu samaksu vienmēr būs piedāvājums. Iespējams ir izstrādā vesela sistēma, kas nodarbojas ar Snuff filmu veidošanu. Tādā gadījumā filmas Hostel scenārijs ir sasodīti reāla padarīšana. Kur šīs filmas varētu meklēt? Manuprāt, pirmais pieturas punkts ir tā saucamais nelegālais internets jeb "Deep Web", kur sastopamas visas pasaules perversības un par kuru jau spokos ir veidoti vairāki raksti. Tādēļ, ja tev šķiet, ka pasaule ir jauka un pūkaina, tad tā pavisam noteikti nav. Liela daļa planētas iedzīvotāju ir slima. Un savu slimīgumu viņi cenšas apmierināt tieši caur dažādām underground perversībām un padarīšanām, kas līdz meinstrīm mēdijiem nemaz nenonāk.
