Jaunā, nu jau sestā daļa ar filmām, kuras ir vai arī vajadzētu aizliegt ar likumu, bet tieši tas taču liek mums viņas noskatīties, vai ne?
Filmas, kuras aizliedza 673
Seed (2007)
Uwe Bolle piedāvā mums filmu par sērijveida slepkavu vārdā Max Seed. Viņam piespriež nāvessodu uz elektriskā krēsla, taču to nācās izpildīt divas reizes, jo ar pirmo reizi čalis neuzcepās. Kā izrādīsies vēlāk, tad arī ar otro reizi viņš neuzcepās un slepkavu apglabā vēl dzīvu. Izrāpies no sava kapa Max Seed alkst atriebības, tādēļ uzsāk baigo slaktiņu. Filma it kā esot drusku balstīta uz patiesiem notikumiem. Katrā ziņā, ja vēlies, lai filmas laikā meitene novēršas no baisajiem skatiem un piespiežas tev klāt, tad šī ir kā reiz tāda filma.
Stoic (2009)
Vēl viens darbs no Uwe Bolle. Šoreiz stāsts ir par četriem cietumniekiem, kuri dala vienu kameru. Kādu rītu vienu no kameras biedriem atrod mirušu un ir aizdomas, ka viņš ir ticis nogalināts. Filmas gaitā atlikušos trīs cietumniekus intervē un viņi stāsta par visu, kas tajā naktī noticis. Kopumā filmu var raksturot kā cietsirdīgu un nežēlīgu. Stāsts par to kā nelielu cilvēku grupu pārņem psihoze un viņi nespēj apstāties nenodarot ļaunumu.
The Butcher (2007)
Dienvidkorejas režisors Kim Jin-Won piedāvā mums savu atbildi tādām filmām kā Saw un Hostel. Režisora atbilde bija tik pārliecinoša, ka filmu aizliedza izrādīt turpat Dienvidkorejā. Stāsts ir par sievieti, kura cenšas izbēgt no nenormālā maniaka "miesnieka", kurš nēsā cūkas galvas masku. Filmā darbojas ne tikai "miesnieks", bet arī viņa palīgi, kuri to visu filmē. Kinoteātros, kur šo filmu izradīja, mēdza gadīties tā, ka pēc 30 minūšu vērošanas, skatītāji to vienkārši pameta.
Scrapbook (2000)
Stāsts par jaunu sievieti vārdā Klāra, kuru nolaupa sērijveida slepkava Leonards. Leonards pieraksta savu dzīves stāstu nelielā albumā, kurā ielīmē savu upuru fotografijas, kādas piemiņas lietas no viņiem un arī pats dalās domās par notiekošo. Tā pat viņš savā albumā pārdzīvojumos un agonijā liek dalīties saviem upuriem, kurus izvaro, spīdzina, mērdē badā un visādi citādi moka. Klāra saprot, ka vienīgais veids kā viņai aizbēgt no Leonarda ir sākt manipulēt ar viņu, izmantojot viņa paša piezīmju albumu.
Poughkeepsie Tapes (2007)
2001. gadā kādā no Ņujorkas rajoniem atklājas kaut kas šausminošs - atrod sešu cilvēku ķermeņus, kas ierakti kādas mājas pagalmā. Tajā pašā mājā atrod aptuveni 800 videokasetes, kurās redzams kā slepkava iepazinies ar saviem upuriem, mocījis viņus un bijis klāt līdz viņu dzīves pēdējiem mirkļiem. Filma ir diezgan interesanti filmēta. Tā ir izveidota kā dokumentalā filma ar Blēras Raganu stila piešprici. Pēc filmas noskatīšanās rodas tikai viens liels jautajums - WTF? Vai tiešām tā bija patiesība?
Snuff 102 (2007)
Argentīnā radīts mākslas darbs. Filmu prezentēja vietēja kino filmu festivālā Mar del Plata International Film Festival 2007. gadā un publika bija saviļņota. Daži uzdrošinājās apgalvot, ka tajā attēlotais ir patiesība. Filma stāsta par jaunu žurnālistu, kurš cenšas atšķetināt mītu par tā saucamajām Snuff filmām (tajās attēlo cilvēku spīdzināšanu un nogalināšanu ārprātīgākajos veidos). Drīz vien jaunais žurnālists tiek ievirpināts underground filmu pasaulē un uzzina patiesību par nežēlīgajām vardarbībām.
Trilogy: Slaughtered Vomit Dolls (2006)
Kad tev šķiet, ka pasaulē jau nekas slimāks nav uzfilmēts, tad atrodas šī filma. Ko tev var sniegt šī filma? Galvassāpes un nelabu dūšu. Kā par brīnumu filmai ir arī stāsts. Tas ir par 19 gadīgu striptīzdejotāju prostitūti, kuru pārņem ellišķīgi murgi kombinācijā ar sātanisma elementiem. Filma ir it kā uzņemta ar parasto kameru un sasniedz savu kulmināciju brīžos, kad sākas vemšanas ainas - nežēlīgas vemšanas ainas, asiņainas vemšanas un vēl vairāk dažādu iekšu kombinācijā ar vemšanas ainām. Filmai ir trīs daļas, kurās, protams, vemj. Viens ir skaidrs - pēc visu trīs daļu noskatīšanās tavs prāts tiks traumēts nekavējoties. Vai atgriezeniski? Nemāku teikt...