Vilku miglā,
kad pilnmēness ielūr
manās bailēs no vientulības,
skrāpēju melnos sodrēju mūrus
kašot vārtus uz debesīm,
Un satieku kādu,
kas skrāpējas pretī,
lai steigā bēgtu no tām,
jo debesīs staigā vientuļo simti
pa taciņām nektustotām.
Es meklēju miglā Vientuļo vilku,
lai saistītos duetā,
ik pilnmēness nakti
padodot roku
zvaigznēm krītošajām...
