Ceļojums rokmūzikā: Depeche Mode9

Construction Time Again (1983)
Šis ir pirmais Depeche Mode zelta laiku albums. Pie komponēšanas ir palīgā nācis taustiņinstrumentālists Alan Vilder, kas ir stipri jūtams albuma noskaņā un interesantajās skaņās. Albuma skanējums ir kļuvis industriālāks. Var just, ka šie čaļi ir stipri ietekmējušies no grupas Kraftwerk. Iekš Construction Time Again ir atrodama populārā Everything Counts, tomēr es uzskatu, ka labākā dziesma ir More Than A Party ar diez gan crazy skanējumu. Kopsummā ļoti labs albums, labs ieraksts elektroniskās mūzikas cienītājiem.
Atzīme – 8/10
 

Some Great Reward (1984)
Depeche Mode ir savu karjeras augstāko punktu sasnieguši ar vienu no labākajiem elektroniskās mūzikas albumiem, proti, Some Great Reward. Skanējums ir vēl vairāk industrializējies, apstrādātāks un interesantāks. Skaņu ķīmiju šeit netrūkst. Šis ripulis mums dāvā 2 Depeche Mode hītus – People Are People un Master And Servant. Un jāteic, ka šīs ir vienas no labākajām elektroniskās mūzikas kompozīcijām. Jā, Alan Vilder te arī ir piedūris savu pirkstu (pat ļoti). Nerunājot par visa albuma kopējo skanējumu, ko viņš šeit ir devis, ir arī sakomponēta vesela kompozīcija – If You Want ar varen sintētisku, elektronisku un kvalitatīvu skanējumu. Klausoties šo albumu tā virspusēji, liekas, kas gan tur tāds īpašs. Bet jāklausās ļoti uzmanīgi, jo ja dziesmiņa ir diez gan mierīga un melodiska, fonā skan tādi elektroniski brīnumi, kādus mūsdienās reti var dzirdēt. Tiešām lielisks darbs, kuru klausoties man pār muguru skrien tirpas.
Atzīme – 9/10
 

Black Celebration (1986)
Ar šo albumu sākas Depeche Mode pāreja no industriālā popa uz smagāka skanējuma mūziku. Black Celebration kā jau vēsta pats nosaukums ir ar diez gan tumšu noskaņu un dziesmas ir draudīgākas skanējumā. Tomēr albuma krāsa ir tiešām lieliska. Noklausoties šo albumu, paliek sajūta, ka esi dzirdējis lielisku mākslas darbu. Iespējams noskaņas dēļ šis albums ilgu laiku bija mans mīļākais Depeche Mode ripulis. Tādas dziesmas kā Fly On The Windscreen – Final, tituldziesma, albuma hīts Stripped, New Dress un But Not Tonight ir tiešām lieliskas. Jā, bet laiki mainās un mana muzikālā gaume arī. Mazliet man pietrūkst tās crazy izvirtības sintezatoriem, ka bija iepriekšējos ierakstos. Black Celebration ir ļoti labs albums, iespējams man otrs mīļākais, un diemžēl pēc šī ieraksta Depeche Mode vairs nav bijuši tādi kā līdz 1986. gadam.
Atzīme – 8,5/10 
 

Music For The Masses (1987)
Nosaukums izsaka visu. Mūzika ir kļuvusi vienkāršāka un vieglāk uztverama, tāpēc arī šis albums kļuva ļoti populārs. Nu jā, bet man šis gan neīpaši iet pie sirds. Mazliet par garlaicīgu. Atsevišķas dziesmas ir labas, piemēram, Never Let Me Down, Strange Love un Behind The Wheel arī nav ne vainas. Pārējās ir diez gan neizteiksmīgas un mani garlaikoja. Labi, ka vismaz albumā ir 2 instrumentālas kompozīcijas, kuras rada tādu sava veida noskaņu. Bet vispār, nekas īpašs.
Atzīme – 7/10
 

Violator (1990)
Depeche Mode iesoļo 90ajos gados ar viņu atzītāko, komerciāli veiksmīgāko albumu Violator. Populārākā dziesma no šī albuma, protams, ir Enjoy The Silence, kas patiešām ir laba dziesma un ar prieku klausos. Tomēr, es neuzskatu, ka šis ir Martin Gore un Co labākais albums. Šeit, tāpat kā iepriekšējā ierakstā, pietrūkst Depeche Mode agrīnā trakuma. Dziesmas ir tādas mierīgākas un vienkāršākas. Mīļākā dziesma man ir, arī diez gan populārā, Personal Jesus, ar interesantu ritmu un zināmu enerģiju. Jā, enerģija pārējām kompozīcijām pietrūkst. Kopsummā Violator ir labāks par Music For The Masses.
Atzīme – 7,5/10
 

Songs Of Faith And Devotion (1993)
Narkotikas, drūmums, grunge – 90ie gadi rit pilnā sparā. Un var just, ka Depeche Mode ir mainījuši savu skanējumu un imidžu. Skanējums ir kļuvis smagāks, vēl tumšāks un līdzīgāks jau alternative rock. Tomēr, šeit ir jāteic uzslavas Alan Vilder, kurš ir devis fantastisku skanējumu. Tas ir tiešām kvalitatīvs un baudāms, tāpēc albuma noskaņa ir lieliska. Tādas dziesmas kā In Your Room (viena no labākajām Depeche Mode dziesmām), Rush un Walking In My Shoes (albuma hīts) ceļ šī albuma vērtību. Žēl, bet visas dziesmas nav tik izdevušās, piemēram, pagarlaicīgais Condemnation un One Caress. Ļoti labs albums, kurā var dzirdēt pēdējos Alan Vilder trumpjus.
Atzīme – 8/10
 

Ultra (1997)
Ultra ir pirmais albums bez ilggadējā taustiņinstrumentālista Alan Vilder. Un tas noteikti Depeche Mode ir nācis par sliktu. Skanējums ir galīgi neizteiksmīgs un dziesmas ir garlaicīgas. Nemaz nerunājot par enerģiju, kas iekš Ultra nepastāv. Pat albuma hīts Barrel Of Gun ir galīgi nebaudāms – kropļotas skaņas, kropļota Gahan dziedāšana, kas neko labi neskan. Vienīgā tāda dziesma, kuru vēl šad tad varētu klausīties ir It’s No Good, kaut gan nekas izcils jau arī nav. Nav jau tā, ka šis albums būtu galīgi neklausāms, bet gan garlaicīgs un neizteiksmīgs. Melodijas arī nav īpaši atmiņā paliekošas. Jā, man nepatīk Ultra un man ir vienalga, ko saka pārliecinātie Depeche Mode fani, kuriem Ultra ir viens no mīļākajiem albumiem.
Atzīme – 4/10
 

Exciter (2001)
Vēl viens neizteiksmīgs un pablāvs albums. Nu nespēju sagremot šo garlaicību. Enerģijas nekādas, sajūta, ka spēlē spēlēšanas pēc. Tomēr, atšķirībā no Ultra, šeit skanējums ir mazliet labāks – elektroniskāks un baudāmāks. Un no šī albuma man patīk 2 dziesmas – Dream On un Freelove. Pārējās gan ir garlaicīgas un neizteiksmīgas. Sajūta, ka nav piestrādāts pie šiem abiem albumiem. Kur ir Some Great Reward enerģija, Songs Of Faith And Devotion patoss un nostrādātība? Kaķim zem astes.
Atzīme – 4,5/10