«Lilij, vai Tu mani arī tikpat ļoti mīlētu, ja es būtu pazaudējis savu mantu?»
«Vai Tu to esi pazaudējis?»
«Nē!»
«Nu, beidz! Tu mani tā nobaidīji! Jā, protams, ka es arī tad Tevi ļoti mīlētu»
Anniņa vakarā saka briesmīgi skaļi: «Mīļais Dieviņ, atnes man uz svētkiem lielu šūpļa zirgu».
Māte: «Anniņ, bet nekliedz taču. Mīļais Dieviņš nav kurls».
Anniņa: «Jā, bet paps taču guļ blakus istabā».
- «Jūs jau vesels? Kā tas nākas?»
- «Ārsts man iedeva kaut ko svīšanai».
- «Un tas bij?»
- «Rēķins!»
- «Saki jel, kāda starpība gan ir starp pirmo un pēdējo mīlu?»
- «Kā, — vai tad tu to nezini? Par pirmo mīlu taču vienmēr domā, ka tā ir pēdējā, un par pēdējo, ka taisni tā ir pirmā».
«Kārli, cik ir puse no astoņi?»
«Kā jādala, vertikāli jeb horizontāli?»
«Tas taču ir vienalga».
«Nav viss vienalga! Ja dala vertikāli, tad ir trīs, bet ja dala horizontāli, tad ir nulle!»
„Smiekliem piemīt meditatīvs un dziedinošs spēks. Tas, nenoliedzami, maina visu jūsu ķīmiju, maina prātu – jūs kļūstat saprātīgāks. Guļošās jūsu prāta daļas pēkšņi atmostas. Smiekli aizsniedz pašas apslēptākās prāta un sirds daļas. Tas padara jūs dzīvīgākus un starojošākus, atvērtus jaunradei”.
