sievietes, jūs to tik tiešām tā arī darat! :D14

neņemt īpaši vērā... šis piedēvējams tikai daļai sieviešu, kas tiešām šādi dara!



Viņa: - Vai tu gribi, lai es no tevis aizeju? To tu gribi?! To - ja?!
Viņš: - Nē. Es to negribu.
Viņa: - Bet kādēļ tad tu izturies pret mani, kā pret svešu cilvēku?!
Viņš: - Tu jau pati ar mani nerunā. Es mēģināju...
Viņa: - Jā! Es nerunāju. Tāpēc ka tu nenāc mājās! Katru dienu vienpadsmitos vakarā! Neēdi mājās!
Viņš (parausta plecus): - Tu jau man vairāk vakariņas negatavo. Es strādāju līdz vēlam vakaram. Pēc tam nākas iet uz restorānu, lai nevajadzētu iet gulēt neēdušam. Kamēr pasūtīsi, kamēr atnesīs...
Viņa: - Jā! Es vairs negatavoju tev vakariņas! Mēs jau divas nedēļas guļam atsevišķi! Par ko tevi barot?
Viņš: - Mīļā, tu nejauc. Es guļu turpat, kur parasti - mūsu gultā. Tu pati nezin kāpēc klāj gultu atsevišķi.
Viņa: - Tu varēji arī pajautāt, kāpēc es klāju gultu atsevišķi.
Viņš: - Es jautāju. Tu neko neatbildēji.
Viņa: - Neatbildēju! Tāpēc ka es ar tevi nerunāju!
Viņš: - Nu un, ko tad lai es daru? Es taču nevaru vienpusēji ar tevi runāt?
Viņa: - Viņš vēl jautā! Varēji arī atvainoties.
Viņš: - Par ko?
Viņa: - Viņš vēl jautā! Tu pat neievēro, ka apvaino mani!
Viņš: - Un par ko tad tu apvainojies? Pasaki un es atvainošos.
Viņa: - Es apvainojos... Es neatceros, par ko es apvainojos! Bet kaut kas bija! Es taču, ne no šā, ne no tā nepārstātu ar tevi sarunāties! Varēji arī pajautāt, par ko tu esi apvainojusies.
Viņš: - Es jautāju. Tu neko neatbildēji.
Viņa: - Tāpēc ka es tad ar tevi nerunāju!!
Viņš: - Nu tad, par ko man ir jāatvainojas?
Viņa: - Tu mani apvainoji un pat nepamanīji to! Tu pat nepamani, kad mani apvaino.
Viņš: - Ko tad es izdarīju?!
Viņa: - Es neatceros! Taču mani aizskar fakts, ka tu nepamani, ka apvaino mani.
Viņš: - Es neesmu tevi apvainojis. Es atnācu mājās pēc darba, bet tu ar mani jau nerunā, sēdi uzpūtusies, vakariņu nav... Es jautāju, kas noticis, tu neatbildi.
Viņa: - Tāpēc ka es tad nerunāju ar tevi!!! Aha. Atcerējos - es gribēju ar tevi parunāt, bet tu teici: "Es tagad esmu aizņemts. Es vēlāk piezvanīšu!" un noliki klausuli.
Viņš: - Es piezvanīju vēlāk, bet tu necēli klausuli.
Viņa: - Tāpēc ka tad es ar tevi jau nerunāju. Tā kā tu ar mani negribi runāt, tad es arī ar tevi negribu!
Viņš: - Es biju aizņemts. Es sapulcē biju.
Viņa: - Tad vajadzēja to arī pateikt.
Viņš: - Es jau tā arī pateicu!!
Viņa: - Tā arī pateici. Bet vai nevarēji citā tonī pateikt?! Noburkšķēji kaut ko un nometi klausuli! It kā es tev būtu apnikusi.
Viņš: - Kādā tonī?! Bet vispār... Jā. Atvaino. Vienkārši sapulce bija tāda...
Viņa: - Kāda man daļa par tavām sapulcēm? Lai tikai mani apvainotu! Es ar tevi nerunāju!
Viņš: - Atkal? Es taču atvainojos.
Viņa: - Varēji arī uzreiz atvainoties. Ko man dod tava atvainošanās pēc mēneša?
Viņš: - Eh...
Viņa: - Viņš vēl pūš - paskatieties tik uz viņu... Būt labāk atvainojies!
Viņš: - Atvaino!
Viņa: - Man tavas atvainošanās nav vajadzīgas! Nu, ko tu ņirdz?! Vai tu gribi, lai es ar tevi nerunāju?...