nu nez nez man pasham no sakuma likas sviestaini..2

Reiz, pa ceļu gāja Kalvītis un Jānīts!
Te pēkšņi viņiem cēļu aizšķērsoja uzņēmuma «'' bārniju firmas ''» pārstāvis! Nolicis tiem priekšā kukuli, tas neteicis ne vārda, pazuda tālēs zilajās.
Ņemsim un sadalīsim! - sacīja Kalvītis. Nē,- Jānīts iebilda, - neuzkavēsimies šeit: redzi, te tie Saplēstie KNĀBisti vazājas. Skat, ka mūs nenokniebj!
Bet ko lai dara? - Kalvītis kļuva bēdīgs. - Nevar taču tādu kukuli tautai atstāt!
- Uznesīsim to kalngalā, - sacīja Jānīts. - Tur būs klusi un mierīgi, Sagrieztie KNĀBisti mūs netraucēs, papriecāsimies pēc sirds patikas.
Uzkāpis kalngalā, Kalvītis ieminējās: - Sadalīsim kukuli!
- Ak! Nav taču vērts tādu mazumiņu dalīt, - Jānīts aizbildinājās. - Labāk lai vismaz vienam no mums kaut cik tiek!
Kalvītis sacīja: - Pareizi! Dod man! Man vairāk vajag nekā tev! Tev jau ir Bārbija nāriņa, bet man nav!
- Kurš no mums ir vecāks, tam lai arī tiek! - Jānīts sacīja. - Cik tev gadu?
«Nu,» Kalvītis nodomāja, «tagad piemānīšu stūlbo burnuduku.»
- Es esmu dikti vecs, - Kalvītis ievāvuļojās. - Pat nezinu, cik īsti man gadu, jo skaits jau sen sajucis.
Atminos tikai: tad, kad piedzimu, Akvārijā bija mazāka par avīžu kiosku, PVN nodoklis bija tikai 4%, bet āfrika - gluži kā peļķe ielejā.
«Nu gan esmu to nodevēju piečakarējis!» Kalvītis nopriecājās. «Raudi vai neraudi, bet kukulis ir mans!»
- Kas tev kaiš, vecīt? - Kalvītis ievaicājās. - Kāpēc tu raudi?
- Kā lai neraudu! - Jānīts šņukstēja.- Tu nupat pamodināji manī sāpīgas atmiņas. Atcerējos nelaiķi, savu pirmdzimto dēliņu. Viņs bija taisni tavos gados, jo piedzima ar tevi vienā gadā.
To sacījis, Jānīts pagrāba kukuli un raitā solī devās noguldīt to fermā, uz procentiem!
Bet piemuļķotais Kalvītis ar kurkstošu vēderu vilkās uz savu midzeni.