›

mazā smieklu deva. :)13

19 2

Lielā ātrumā pa ielu traucas "pārbāzts" pasažieru autobuss. Laiku pa laikam autobusa šoferim uznāk lēkmes - viņa seja kļūst zila, viņš atlaiž stūri, neadekvāti ķerās sev piekakla, rausta elpu. Autobuss brauc no vienas joslas otrā, pašažieri ķērc. Katru reizi, kad šoferim uznāk smaksānas lēkmes kāda pasažiere no priekšējā sēdekļa pieskrien pie šofera un sāk sist viņu ar lietussargu, somiņu un lamāt "mātes vārdiem". Pēc šādas padarīšanas autobusa vadītājam it kā kļūst labāk. Tas atkārtojās vairākas reizes līdz autobuss nonāk galapunktā un pasažieri izlec no autobusa un ātri vien pazūd. Pie vadītāja pienāk kāds vīrs un saka: "Atvainojiet... es esmu ārsts. Es redzēju, ka jums ir problēmas ar elpošanu, būtu jūs teicis, es varētu palīdzēt."
Autobusa vadītājs: "Sīkums! Tā sieviete, kas mani ik pa laikam sita ar lietussargu ir mana kaimiņiene. Viņas vīrs vakar pakārās un es viņu tikai pakaitinu" Notikusi aviokatastrofa. Neviens nevar izskaidrot katastrofas iemeslus. Atlikusi vienīgā cerība – melnā kaste. Pēdējā tajā ierakstītā frāze no pilotu kabīnes:
- Vasja, skaties kādu triku es protu! Dzīvojamajā mājā ugunsgrēks. Ap māju skraida ugunsdzēsēji ar nostieptu brezentu.
- Uzmanību, sākam izsoli! Jaunais cilvēks 7. stāvā! 100 lati! Kurš vairāk? Skolotāja bērniem ilgi stāsta par dzīves jēgu un cilvēka lomu dzīvē. Pēc tam viņa jautā skolniekiem:
- Bērni, ko jūs gribētu, lai cilvēki saka jūsu bērēs?
Pēterītis:
- Es gribētu, lai cilvēki teiktu, ka es biju lielisks ārsts, ka es esmu glābis daudzus cilvēkus un izdziedējis daudzus bērnus.
- Malacis, Pēterīt! Bet ko tev gribētos, Anniņ?
Anniņa:
- Es gribētu, lai viņi saka, ka es biju lieliska sieva, māte un vecmāmiņa, un ka mani visi ir ļoti mīlējuši.
- Ļoti labi, Anniņa. Jānīt, bet ko tu vēlētos dzirdēt savās bērēs?
Jānītis:
- Skatieties! Viņš kustās!!! Pļavā nekustīgi gulēja Buratino, bet virs viņa kā melni kraukļi riņķoja dzeņi... Vecs skots sēž krogā. Sēž, sūc aliņu un kūpina pīpi. Sēž, sēž un beidzot saka:
- Lūk, tās dzirnavas es uzbūvēju viens pats... savācu akmeņus, sajaucu javu un uzbūvēju... bet kāpēc neviens mani nesauc par Makflarenu – dzirnavu cēlāju?
Izsūca vēl vienu aliņu.
- Lūk, to dārzu, kurā tagad ir pašas lielākās augļu un ogu ražas, es iestādīju viens pats... visi priecājas un ievāc ražu. Bet kāpēc neviens mani nesauc par Makflarenu – dārznieku?
Sēdēja, sēdēja, izdzēra vēl vienu aliņu.
- Lūk, to tiltu es uzbūvēju viens pats. Nozāģēju kokus, nomizoju un uzbūvēju tiltu. Tagad pār viņu brauc mašīnas, staigā cilvēki. Bet kāpēc neviens mani nesauc par Makflarenu – tiltu būvnieku?
Izdzēra vēl divus aliņus.
- Bet atlika man vienu reizi paņemt priekšā aitu... Vīrs ļoti priecīgs atskrien mājās un saka sievai:
- Mums ļoti paveicās!!! Es loterijā vinnēju simts tūkstošus!
Sieva viņam bēdīgi atbild:
- Mana mamma nomira...
Vīrs, berzējot rokas:
- Ja sāk iet, tad sāk... Agri no rīta vecis pēc kārtīgas dzeršanas pamostas kapos uz soliņa. Ārā vēl tumšs. Iet pa kapiem, skatās, ka kapracis rok kapu. Vecis izdomā, ka varētu nabaga kapraci pabaidīt, pieiet no aizmugures:
- U-u-u-u-u.
Kapracis, nepievēršot uzmanību, turpina savu darbu.
- U-g-u-g-u-g-u...
Kapracis bez kādām bailēm tikai turpina rakt kapu.
Vecis atmet ar roku un dodas uz kapu vārtiem. Pie pašiem kapu vārtiem viņu noķer kapracis, no visa spēka iebelž ar lāpstu vecim pa galvu un, kratot pirkstu, piekodina:
- Pa kapiem vazājies, bet ārā no savas teritorijas nelien! Nāve pie mums atnāk melnā mantijā ar izkapti.
- Bet pie mušām?
- Apenēs, krekliņā ar avīzi rokā.
Skaista meitene aiziet uz baznīcu un saka mācītājam:
- Svētais tēvs, esmu grēkojusi.
- Mans bērns, es klausos tevi.
- Mēs ar manu puisi sēdējām mājās, mana mamma aizgāja uz veikalu...
- Meitiņ, turpini!
- Viņš sāka mani skūpstīt...
- Turpini!
- Pēc tam viņš novilka man kleitu...
- Jaunkundz, turpini, turpini!
- Pēc tam viņš man novilka visu pārējo, noguldīja uz dīvāna...
- Nu turpini, turpini!
- Un pēkšņi atgriezās mana mamma...
- Vecā govs tāda!