Ļoti garš, bet nereāli smieklīgs ceļojumu apraksts no draugiem. Rēcu stundu. Sākums tāds miegains, bet pa vidu baigās pērles nāk ārā:)
Kā nu gadījās, kā ne, bet marta vidū atkal parādījās iespēja braukt meklēt piedzīvojumus Francijā. Lieta tāda, ka mūsējie parakstījušies vienam starptautiskam projektam, un diviem deguniem no mūsu organizācijas no 14. līdz 21. martam bija jābūt Strasbūrā uz apmācībām par vienaudžu izglītošanu, ekoloģiju un vēl tur kaut ko. Dalībniekus meklējam diezgan ilgi, jo apmācību „topiks” nav tāds, kas liek no sajūsmas kviekt un lauzt galdus. Beigās parakstās Aija (jauna vēl un neko nesaprot), nu un man sanāk braukt pienākuma dzītam.
Ņemot vērā savu iepriekšējo pieredzi Francijas republikā, jau laicīgi sapērkos nervu zāles, un drošs paliek drošs- iepriekšējā vakarā piedzeros. Zvana Aija un prasa kā es tikšu uz lidostu. Aija ir no Saldus un viņai ir bail no Rīgas. Apskaidroju kas un kā, un vienojamies tomēr tikties lidostā. Līdz tam jau bijām vienojušies, ka ņemam līdzi tikai rokas bagāžu jo sanāk daudzas pārsēšanās un staipīt līdzi daudzas somas nav prāta darbs. Tomēr vakarā saprotu, ka ja nepaņemšu līdzi savu dušas želeju un šampūnu, tad manai dzīvei ir gals, tāpēc sazvanu Aiju un saku, ka man būs līdzi neliela bagāžas somiņa, kurā varēs salikt arī viņas mazgājamos līdzekļus un citas mantas ko parasti neļauj nest lidmašīnā.
Aija ir no Saldus un saprot, ka tas nozīmē, ka viņai ir jāņem līdzi bagāža. Lidostā ierodamies kā divi pajolīši- man ir neliela bagāžas soma, kurā ir dušas želeja, šampūns, skūšanās krēms un skuveklis, savukārt Aijai ir jau stipri lielāka soma, kurā iekšā ir apmēram tas pats. Sabāžu savus labumus Aijas somā, un mazo mugursomu sastūķēju lielajā lai ņemtu iekšā lidmašīnā. Iečekojamies veiksmīgi un jau pēc pārdesmit minūtēm lepni pastaigājamies slēgtajā zonā. Aija grib pīpēt. Saku, ka šeit nav kur pīpēt, būs vien jāpaciešas līdz Prāgai. Aija ļoti grib pīpēt. Piedāvāju viņai sviestmaizi. To nevarot aizdedzināt. Nu jā- samērā loģiski. Kamēr es pārdomāju dzīvi, Aija tomēr dodas meklēt vietu kur uzpīpēt. Neatrod.
Klāt ir arī mūsu lidmašīna. Izrādās, ka Aija lido pirmo reizi, tāpēc jautrība ir garantēta. Seko virkne ne pārāk gudru jautājumu un Aija jau fočē visu ko var saredzēt pa logu. Pēc tam atjēdzas un prasa vai lidmašīnā vispār drīkst fočēt. Prasu kā viņai pašai liekās. Pēc pārdomu brīža viņa nonāk pie secinājuma, ka nedrīkst. Nu pati uzķērās...atbalstu viņas leģendu, un saku, ka man vienam draugam vienreiz lidmašīnā atņēma fotoaparātu un pašu izsēdināja no lidmašīnas, jo domāja, ka tas ir terorists. Aija ir no Saldus un tic. Fotoaparāts tiek noslēpts. Tikko lidmašīna ir pacēlusies, tā Aija tēlojot, ka īstenībā kārto savu kurpi, kaut ko noliekusies pie loga murrā un tik knipsē. Es aizmiegu. Pamodies saprotu, ka nekas nav mainījies- Aija joprojām fotogrāfē.
Prāgā jāgaida viena stunda lai pārsēstos un Frankfurtes lidmašīnu. Aija beidzot dabon uzpīpāt, kā arī pagūst safotografēt visu kas kustas un kas nekustas.
Frankfurtē ierodamies ap 5. Tagad atliek sarežģītākais- ir kaut kādā veidā jātiek iekšā busā, kas mūs aizgādās un Strasbūru. Interesantākais ir tas, ka biļetes uz šo reisu nevar pasūtīt internetā. Tas ir iespējams lidojot ar Lufthansu. Mēs lidojam ar Czech airlines un varam sūkāt ledu. It kā pastāv mistiskais tālrunis, pa kuru zvanot vari rezervēt sev vietu autobusā, bet neriskēju zvanīt (vēlāk pārliecinos, ka pareizi daru).
Meklējam vietu, kur var nopirkt šīs biļetes. Atrodam diezgan ātri. Izrādās esam nokavējuši 10 minūtes un nākamais autobuss ir tikai pēc pusotras stundas, taču tas esot pilnībā aizņemts. Varot dabūt biļetes uz 21:45. Izvēles nav. Samaksājam 84 eiro par biļeti uz abām pusēm un ejam mēģināt laimi autobusā kurš iziet 19:30. Protams, ka nekas nesanāk. Šoferis nenotic mūsu bēdu stāstam, par to, ka esam klaiņojoši menestreļi, kas nav ēduši jau nedēļu, turklāt mums ir bail no Frankfurtes lidostas, kurai esot nelaba aura. Kamēr kabinām viņam makaronus, mani sveicina Mantas no Lietuvas. Izrādās šajās apmācībās piedalīsies arī 3 lietuvieši. Prasu vai viņiem ir biļetes uz autobusu. Neesot viss, bet Mantas esot zvanījis un it kā norezervējis sev vietu. Saruna esot iestiepusies 21 minūti un galā sanācis runāt ar džeku, kurš pēc balss spriežot, televīzijā ierunā Donaldu Daku un izdveš aizkapa trokšņus.
Šoferis saka, ka nezin ne par kādu rezervāciju. Mantas saka, ka zina gan. Abi sāk strīdu. Šoferis iet skaidroties ar kaut kādu lidostas darbinieku. Galu galā sanāk, ka Donalds Daks ir rezervējis vietu tikai viņam, bet abām lietuvietēm nē. Mantas piesauc visus leišu svētos un vicinot pirkstus saka, ka iekodīsies stūrē ja viņi netiks uz Strasbūru ar šo autobusu. Beigās šoferis padodas. Es arī gribu atkal dzīt cauri savu stāstu, bet saņemu tāāādu skatienu, ka pāriet vēlme vispār braukt ar autobusu.
Ejam ar Aiju saturīgi pavadīt brīvo laiku līdz mūsējam autiņam. Es iekārtojos uz ērtiem krēsliem, bet Aija ņem rokā fotoaparātu un dodas fotografēt. Vēlāk viņa savās izdarībās mēģina iesaistīt arī mani. Man jāfotografē viņa uz eskalatora fona, uz krēslu fona, uz puķu fona, bez fona utt. Lēnām sāku iet sviestā. Par laimi drīz jābūt autobusam. Šajā tiekam bez problēmām. Gandrīz uzreiz atslēdzamies. Pamostamies jau Strasbūrā. Izkāpjam pie norādītās viesnīcas. Mūsu rīcībā ir divas kartes. Tikpat labi tas varētu būt iepakojums no saldējuma Gaiziņš. Kartes ir samazinājumā kopētas no interneta, pārzīmētas un sazīmētas ar bultiņām tā, ka pat vācu Ģenerālštābs nekad nav šifrējis savus uzbrukumus. Tā kā ir 1 naktī un kam uzjautāt padomu nav, drosmīgi dodamies uz turieni, kur smukākas lampiņas. Viss ir labi, līdz tiekam līdz kaut kādam kanālam, ko mums galīgi negribas šķērsot. Nākamo pusotru stundu risinās neliela drāma, kurā līdzdalību ņem: 2 nomaldījušies latvieši, Vīrietis beretē un uz riteņa, vīrietis beretē un bez riteņa, nejauša garāmgājēja, turku izcelsmes jaunietis, mašīnas pasažieri un izpalīdzīgais jauneklis zilajā žaketē.
Vārdu sakot netīšām noķeram vienu riteņbraucēju. Lai arī šamējais nezina, kur ir tāda iela, tomēr viņam ir zināma nojausma kur tas varētu būt. Nākamās 15 min sekojam viņam. Labi runā angliski un uztur sarunu. Nonākot līdz krustojumam viņš apjūk. Ielas otrā pusē, aiz parka, viņš pamana kādu garāmgājēju, kurš tiek sakliegts un abi iesaistās pagarā franču stila diskusijā. Kaut nedaudz paiet viens otram pretī viņi nedomā, tāpēc klausāmies kā nakts vidū divi džeki beretēs sakliedzās. Cik var noprast otrs cilvēks arī nezina kur ir Rue Pierre De Cuberten 30. Parādās sieviete. Abi kliedz viņai, kur ir šī iela. Sieviete vienkārši parausta plecus un iet tālāk. Riteņbraucējs atdod mums kartes, paspiež rokas un parāda virzienu. Lai arī ticības īsti nav, tomēr duram uz priekšu. Pretī nāk kāds turciska paskata džeks. Uzmācamies viņam. Šis nerunā angliski, tomēr cik var noprast ejam pareizi, jo viņam liekoties, ka pasta indekss, kāds ir norādīts mūsu lapās ir tas, uz kurieni mēs arī ejam. Nākamo pusstundu smuki riņķojam apkārt Eiropas parlamentam. Ar aklo zarnu jūtu, ka esam kaut kur netālu, bet ielu nosaukumi neštim. Uzjautāt nav kam. Pie vienas mājas piebrauc mašīna, metos uz viņas pusi. Vīrs, kurš nupat izlaida sievieti, mēģina aizmukt, tomēr pagūstu ielikt savu kāju durvju spraugā. Mašīnā ir trīs pasažieri. Cik var noprast no sarunas viņi lozē, kurš mirs pirmais. Izskatās acīmredzami atviegloti kad uzzina, ka man vajag tikai uzzināt kur ir adrese. Protams, ka viņi to nezina.
Kad esam gandrīz zaudējuši cerības, pretī nāk students zilā žaketē. Lai arī viņš sākumā netic, ka tā ir Strasbūras kartes daļa, tomēr mēs viņu pārliecinām. Sākam klīst apkārt trijatā. Parunājam par dzīvi, par darbu un mācībām. Tomēr pulkstenis jau drīz rādīs 3 nakts stundu, bet mēs turpinām baudīt naksnīgo pilsētu. Pēkšņi students paziņo, ka tagad viņš točna zina kur mums jāiet, un iegriežas vistumšākajā ielā kur nav nevienas mājas. Ielas sākumā deg viena lampa, pēcāk neredzu vairs nevienu. Blakus ir upe un izskatās pēc kaut kādiem mazdārziņiem. Paliek tumšāks. Upe čalo skaļāk, sāk smirdēt ne ta pēc mēslojuma, ne ta pēc satrūdējošiem un lētticīgiem tūristu līķiem. Jau esmu izdomājis, ka mēģināšu džekam ar īkšķi trāpīt acī, un tad gāzīšu pa zvaniem. Cerams, ka Aija nesāks fotografēt, bet skaļi kliegs. Pieejam pie neliela ūdenskrituma. Plānoju, ka uzbrukums notiks te, tomēr čalītis turpina vārīties. Beigās tomēr atspīd gaisma un izejam smukā laukumiņā ar piecstāvu ēku centrā, kas arī izrādās Eiropas jaunatnes centrs. Sirsnīgi pateicamies jaunajam draugam, kurš mūsu dēļ nogājis pāris kilometrus. Viņš tik smaida, un saka, ka vismaz tagad pats zinās kur ir Rue Pierre De Cuberten. Par brīnumu durvis vēl ir vaļā. Mūs piereģistrē, iedod kartiņas ēdienam, saucamo ID, istabas atslēgas, kuru breloks sver savus 12 kilogramus un sūta gulēt. Braucot liftā ar Aiju, runājam vai nevajadzētu aiziet izmest kādu līkumiņu pa pilsētu.
Manā istabā jau kāds rauj masā. Aijai gadās personīgie apartamenti, bet man jādalās savā istabā. Jūtos piečakarēts. Tomēr esmu tik noguris, ka vairs neatceros kā aizmigu. No rīta mani pamodina modinātājs. Mans istabas biedrs izrādās Martins no Norvēģijas, ko biju saticis Oslo. Vismaz jautrāk, pazīstams bumbieris.
Aizeju brokastīs. Kā jau Francijā, brokastis ir galīgi nebaudāmas. Bagete ar sviestu un sieru, var dabūt džemu, ne pārāk labi kelogi un kruasāns. Kruasāns ir ļoti garšīgs, bet mazs. Teorētiski varētu mēģināt paķert vairākus, bet rindas galā stāv pavāre nēģeriete, un sit pa nagiem, ja esi paņēmis kaut ko, kas nepieder tev. Izdzeru tēju, apēdu kruasānu un dodos uz pirmo sesiju. Satieku vairākus pazīstamus cilvēkus. Jauki atkal apķert draugus. Iepazīstos ar jaunajiem. Dalībnieki ir pārsvarā no Eiropas, bet ir arī no Peru, Senegālas, Indonēzijas un Pakistānas. Pārējie ir eiropieši. Trīs krievenes, no kurām divas tikpat gudras cik sajūga pedālis, 2 ukraiņi, 3 leiši, 4 serbi, beļģi, angļi utt utjp. Kopā 30 cilvēki.
Pirmā diena paiet iepazīšanās un sastrādāšanās uzdevumos. Sīkumos neiegrimšu, bet ir smieklīgi. Tā, pa riktīgam iepazīstamies ar Eiropas jaunatnes centru. Atgādina cietumu un sākumā ļoti nepatīk, bet vēlāk jau sāku novērtēt visas priekšrocības. Kā jau tagad visa modernā arhitektūra, māja ir būvēta no stikla un tērauda un no ārpuses izskatās pēc buļļa kakas. Iekšpuse ir daudz mājīgāka. Milzīga telpa pirmajā stāvā, kur ir gan ēdamzāle, gan galda tenisa galds, bilijards un vēl daudz brīvas vietas. Tad sākot ar otro stāvu ir izvietotas istabiņas, pārsvarā vienvietīgas, ir tikai dažas divvietīgas. Tās ir mazas un jaukas, tualete un duša katram sava. Un milzums daudzums ar telpām- gan konferenču zāles, gan mazākas telpas darba grupām, gan starpstāvos salikti ērti un mīksti krēsli...
Bet labākais ir tas, ka laukā ir reāls pavasaris. Bija viena nedaudz aukstāka diena, bet visas pārējās termometra stabiņš turējās pie 20 grādu atzīmes. Par laimi bija pieticis prāta paņemt līdzi sandales un šortus.
Protams, ka jau pirmajā dienā jānoskaidro visi stratēģiskie objekti apkārtnē- proti, kur ir sasodītais veikals? Uzreiz pēc pusdienām dodamies veikala meklējumos.
Ak jā- pusdienas... ēst dod labi. Salāti, deserts, zupas (nu ķipa zupas, franču izpratnē) un otrais, kurā, vari izvēlēties starp vairākiem ēdieniem. Par maz toč nav. Vakariņās tas pats. Vienīgi brokastis kā jau minēju nekādas.
Labi, dodamies uz veikalu. Visi satiktie rausta plecus un rodas sajūta, ka cilvēki te pārtiek no humānās palīdzības kravām, ko nomet pa taisno no helikoptera. Pēc minūtēm 10 viena no uzrunātajām sievietēm beidzot atzīstas, ka zina vienu veikalu, bet tas ir kādus pāris km no šejienes. Nu kaut vai...Dodamies norādītajā virzienā. Drošības pēc ik pa brīdim uzjautājam vēl kādam un visi kā viens turpmāk stāsta to pašu. Nu jau ieslēguši otro ātrumu virzāmies uz gaišo nākotni. Pēc 20 min intensīvas soļošanas šis pasākums sāk nepatikt. No tāda nosacīta centra esam nonākuši privātmāju rajonā. Onkulis ar grābekli un viltīgu skatienu stāsta, ka esot jāiet līdz aplim un tad pa labi. Apļa nav, cilvēku arī vairs nē. Toties parādās kapi. Lietuviete Neringa saka, lai atstājot viņu šeit. Es ar Mantu spīta pēc esam gatavi iet kaut līdz Vācijas robežai. Vēl pēc 5 min ieraugam zīmi Supermarche Simply un norādi, ka jāgriež pa labi. Tās ir lamatas, jo iela uz kuru jāgriež izskatās vismaz 3 reiz traģiskāka par Rue Pierre De Cuberten. Ejam vēl uz priekšu līdz tiekam līdz aplim. Tas ir aplis franču izpratnē, mums viņš atgādina trapeces un paralelograma krustojumu. Pieļaujot iespēju, ka vecis ar grābekli mums nemeloja, griežam pa labi. Vēl pēc 5-7 min veikals ir klāt. Nomaskējies tā, ka maz neliekās. Līdz sesijas sākumam paliek 10 min, tāpēc ātri apskatām kas un kā, un sametam manā mugursomā alu kaudzes. Katru dienu skraidīt uz veikalu atteiktos pat rūdīti triatlonisti. Mugursomu knapi var dabūt mugurā. Neringai arī ir mugursoma, kurā viņa ieliek savus divus alus. Meitene uzkrāso lūpas, uzacis un ir gatava ceļam. Mēs ar Mantu saskatāmies un nolemjam viņu nogalināt vēlāk. Tā parēķinot, sanāk, ka atpakaļ sava stunda būs jāiet. Nu it kā nav mirstama vaina, bet tik ļoti negribas jau pirmajā dienā kavēt. Labi, par pajautāšanu pa muti nesitīs...Pieeju pie vienas mašīnas autostāvvietā un izmantojot savu neatvairāmo šarmu izdvešu- Aizvedīsiet uz Eiropas parlamentu? Sieviete brīdi domā, taču kārtīgi papētījusi mūsu samocītās sejas saka- jā. Urā! Braucam. Pa ceļam uzsitam klačiņu. Saku, ka esmu pārsteigts, jo līdz šim biju sastapis tikai pāris angliski runājošus frančus, bet te, Strasbūrā gandrīz visi runā angliski vai vāciski.Sieviete prasa kur tad es esmu bijis. Saku Parīzē. Ā, nu skaidrs, tur jau pārsvarā visi idioti dzīvo. Man smaids līdz ausīm. Pēc nepilnām 10 minūtēm esam pie parlamenta. Vēl 10 min ar kājām līdz mūsu pajumtei. Mantas nes somu, es viņu morāli atbalstu. Pa vidam mēģinām samainīties. Pēkšņi, nezin kāpēc atsprāgst vaļā somas apakšējā daļa un visas alus pudeles smuki nobirst uz asfalta no apmēram metra liela augstuma. Mantas ķer pie sirds un paliek bāls, Neringa aiz uztraukuma sāk krāsot lūpas, bet es lamājoties sāku pētīt kas vēl ir glābjams. Acīmredzot Tas Kungs ar interesi sekoja līdzi mūsu šizoīdajam ceļojumam un viņam bija mūsu žēl. Saplīsusi tikai viena(!) pudele, no apmēram tām 30 kas krita. Aiztaisām mugursomu un aiziet tālāk. Mantas visu atlikušo ceļu murmina- nu nah.., nu nah.., nu pizd...un apsola aiziet uz baznīcu.
Ierodamies kavējot tikai 10 min, jo iestiepās treneru diskusijas. Esam gan nosvīduši kā pārsauļojušies nīlzirgi, bet laimīgi ar.
Toties vakara neoficiālajā daļā varam gan paši sarunājoties padzert alu, gan uzcienāt citus.
Otrdiena paiet diezgan intensīvā darbā, un muļķībām neatliek laika. Vakarā, protams, pasēžam saudzīgā režīmā līdz 5 no rīta, bet tā tiešām ir vairāk ņirgšana, nekā tas kas pirmais ienāk prātā.
Trešdiena paredzēta aktivitātēm pilsētā. Paēdam brokastis un dodamies uz pilsētas centrālo daļu. Vakardienas kompānija tramvajā zviedz tā, it kā jau no pirmdienas būtu šņaukusi kokaīnu. Pārējie mēģina iebraukt, bet pēc laika padodas, jo katrs stāsta kaut ko savādāk.
Dodamies uz pilsētas centrālo daļu Klebēra laukumu. Tam apkārt fantastiska arhitektūra, bet pašā laukumā, turpat uz zemes sēž cilvēku bari un sarunājas. Spīd saule, bezvējš un uz brīdi sajūtos kā pasakā...Pēkšņi parādās viens vecis ar lielu koferi, piepūstu globusu un izskatās pēc aizšauta pingvīna ar Simpsona vaibstiem. Kaut ko sāk mums stāstīt. Mēs tā kā maigi viņu sūtam paieties uz priekšu par trim mājām, bet viņš ir neatlaidīgs. Izrādās, ka tas ir tas džeks, kurš mums stāstīs par globalizāciju, klimata izmaiņām, patērētāju čakarēšanu utt. Sākumā esam skeptiski, jo nudien izskatās, ka Simpsonam vairāk iederētos filozofēt trako namā, bet beigās izrādās pat ļoti interesanta lekcija. Koferī viņam ir visādi pribambasi ar kuru palīdzību viņš pasniedz mums informāciju. Pretī adidas veikalam runājam par to, kā prece nonāk veikalā, un cik nopelna katrs ķēdes posms. Diezgan šokējoši, ka ja, piemēram, krosenes maksā 100 eiro, tad pats ražotājs ( cilvēks) nopelna 40 centus no viena pāra. Bija daudzas lietas kas lika aizdomāties, kaut vai tas pats- cik resursus patērē gaļas bizness. Protams, ka tā ietekmē uzreiz nekļuvu par veģetārieti, bet tiešām bija lietas, kas lika pakustināt smadzenes.
Pēc šī pasākuma seko labākais- mums ir brīvs laiks līdz pat 19:00. Cilvēki sadalās pa interešu grupiņām un pazūd katrs savā virzienā. Aija mēģina mani pierunāt nākt līdzi viņai un abām jokainajām krievuškām. Atsakos. Ar Aiju ietu, bet tās divas meitenes izskatās pārāk tērētas. Vakarā uzzinu, ka Aija pa vidu arī nav izturējusi un pamukusi.
Es dodos pastaigā viens. Pirmais ko apskatu ir fantastiskā Strasbūras Notre Dame katedrāle. Fantastika, vienkārši fantastika. Grandiozuma ziņā ar viņu var sacensties tikai Ķelnes katedrāle ( no tām kur esmu bijis). Ieeju iekšā. Tūristu nav daudz un katedrāle ir pustukša. Lēnām izeju to, safotografēju. Sānos ir mazas telpas, pie kuru ieejas ir izkarināts lūgums netraucēt, jo šis ir tās vietas, kur cilvēki mierā un klusumā var lūgties. Lai arī šīs telpas ir ārkārtīgi greznas, tomēr respektēju to pāris cilvēku privātumu, un pārvaru kārdinājumu nofotografēt. Vienā ieeju un vienkārši klusi pasēžu ar savām domām. Netālu no altāra daļas stāv 4 milzīgi svečturi ar ļoti daudzām svecēm. Blakus stāv daudz neaizdegtu sveču. Var droši vien aizlūdzot par kādu aizdedzināt svecīti. Roka tā kā stiepjas pēc vienas, bet tomēr pēdējā brīdi to atrauju. Pārāk sen neesmu bijis baznīcā satikt Dievu. Man nešķiet pareizi iedegt sveci šobrīd. Varbūt nākamgad...Brīdi vēl paskatos uz sveču liesmiņu atstātajām ēnām, tad dodos uz izeju.
Laukā spīd saule un ir karsts. Iedoto karti esmu kaut kur labi noslēpis, tāpēc vienkārši eju kur acis rāda. Sanāk iet gar suvenīru tirgoņiem. Kā jau minēju tūristu nav daudz, tāpēc tirgotāji ļoti uzmana tos, kas ir. Protams, tie nav arābi kas tev metās virsū un nelaiž kamēr neesi ko nopircis, bet acu skatieni tā vien čukst- :„ Ja paiesi garām neko nenopircis, tad tu esi pipuks”. Un kad esi jau pagājis, var just, ka tas pats skatiens vēl no muguras saka- : „ Jā, tu esi viens liels, riktīgs, pipuks!”. Uz brīdi saminstinos un šo vājuma mirkli izmanto vīrelis, kurš man iegrūž rokā t-kreklu, krūzi, un magnētu, pasaka-„everything is just for 20 euro” un jau stiepjas pēc mana maka. Šitāda pieeja man nepatīk. Apveltu viņu ar saltu skatienu un vīrs saprot, ka viņam gadījies ciets rieksts. 20 tiek nomainīts pret 17. Neesmu plānojis pirkt suvenīrus, tāpēc saku nē. Vīrs kliedz- OK, OK, let it be 15 un sejā tāda izteiksme, it kā es viņam būtu atņēmis sprite ar čīzburgeru. Domāju- labi, ja nokaulēšu uz 5-6, ņemšu.
Smejos un saku, ka savā dzimtenē es tādu komplektu varu nopirkt par 50 centiem. Smejas arī vecis un saka, ka tādu dirsēju viņš sen nav redzējis. Saku- redzi šo kreklu? Es viņu pirms braukšanas nopirku par 20 centiem. Vecis prasa vai es neesmu mēģinājis rakstīt pasakas, viņš labprāt nopirktu kādu manu grāmatu. Atmetu ar roku un eju prom. Cena momentā krītas līdz 12, pēc 10 soļiem līdz 10.Pamāju viņam attā. Džeks iegaudojās un nomet līdz 9. Zemāk cena nekrīt. Varu iedomāties cik daudz pozitīvu īpašību man šobrīd tiek piedēvēts šā vīra iztēlē.
Tālāk aizeju līdz upei. Skats dievīgs. Upes krasti apbūvētu ar akmeņiem, un pati pilsēta it kā atrodas līmeni augstāk. Savukārt pie paša ūdens ir atstāta vieta aptuveni pusotru metru platam celiņam, gar kura malām izvietoti soliņi. Lai arī upe nav plata, pa to kursē tūristu kuģīši. Mājas gar upi ir gan modernas, gan viduslaiku.
Lēnām eju uz priekšu. Tieku līdz kaut kādai mazākai baznīcai, tad griežos pa kreisi un pēc laika nonāku pilsētas vecākajā daļā. Nedaudz pablandos pa to. Gribu ēst. Satieku abus čehus, prasu vai nav redzējuši kur pārdod kebabus. Abi norāda vienā virzienā. Dodos uz turieni. Kebabu tiešām pārdod. Maza ēstuve, kurā nav neviena cilvēka. Simpātiska arābu izcelsmes sieviete mēģina noskaidrot ko man vajag. Franču valoda tā nav, un pat ja būtu, tas neko nemainītu, jo joprojām to nemāku. Pamētājamies ar pirkstiem. Viņa taisa kebabu un visu laiku vārās. Es smaidu un māju ar galvu. Ienāk, laikam, viņas vīrs, paspiež man roku un rāda lai sēžos pie galda. Mēģinu ieskaidrot, ka man gribas to kebabu līdzņemšanai. Pēc 5 min tas izdodas. Ieeju pretējā mazā veikalā un nopērku savu mīļāko visu laiku alu Leffe. Atrodu jaunu zorti- Ruby. Ar vieglu ogu piegaršu. Daudzi alus cienītāji rauc degunus par visiem šiem saldajiem aliem, savukārt man patīk visu veidu- gan tumšie, gan gaišie gan ar mistiskām garšām. Tālākais jau ir skaidrs- ceļoju uz upi un okupēju vienu soliņu. Gandrīz pie kājām skalojās ūdens, spīd saule, garām iet smaidoši cilvēki un es saprotu, ka atlikušās divas stundas gribu vienkārši te pasēdēt. Attaisu alu. Nu vāks- vienkārši lielisks! Kebabs smaržo tā, ka pat tagad rakstot siekalas saskrien mutē. Nez no kurienes parādās suns ar tādām ausīm, ka rodas sajūta, ka jau no bērnības pie katras no tām tika piesieta kilogramīga hantele. Purns izskatās draudzīgs. Draudzīgs un kebabu prasošs. Iedodu vienu mazu gaļas gabaliņu un nolasu garu morāli par suņa ētiskajām vērtībām. Rādās, mans mazais draugs neko no stāstītā nav sapratis, jo sāk snaikstīties gar rokām. Dusmīgi saku lai tinās. Suns aiztinas. Ne uz ilgu. Pēc pāris minūtēm ir klāt, turklāt pieaicinājis vēl 2 savus čomakus, sak, ja dabūsim pa muti tad vismaz barā. Visi trīs smuki nosēžas man priekšā un skatās mutē. Paēst nevar. Paņemu klēpī somu un ielieku kebabu tur. Tēloju, ka taisos uz gulēšanu. Suņiem tā kā vienalga, tie ošņādamies mani klusām aplenc. Viss ZB. Pacēlis balsi paskaidroju, ka kebabu viņi nedabūs, pat ja pārgrauzīs man rīkli. Vēl viens lūdzošs un neizpratnes pilns skatiens, un tie ir prom.
Tuvāk vakaram paliek vēss, uzvelku jaku. No upes pretējās puses man māj gruzīnietes un kliedz lai eju viņām līdzi. Kliedzu lai nāk pie manis. Kopsaucēju neatrodam. Pasēžu līdz sešiem, tad ceļos un eju uz katedrāli. Pēc stundas paredzēta satikšanās lai visi kopā varētu iet uz restorānu.
Pie katedrāles Aija man atņem fotoaparātu un metas iekšā knipsēt. Acīmredzot viņējam jau labu laiku kā beigusies atmiņas karte. Ar grūtībām viņai to atņemu. Pamazām sanāk visi un mēs dodamies uz tuvāko restorānu. Tas ir liels, bet diezgan piebāzts. Mums gan ir rezervācija, tā kā vietas pietiek.
Šis ir jokainākais no restorāniem kādā esmu ēdis. Mēs pie galda esam 8 cilvēki. Uz visiem atnes neregulāras formas picu(?), kuru paceļot var redzēt cauri visu ko vien gribi redzēt. Vispār nesaprotu kā tehniski iespējams uztaisīt tik plānu picu. Pēc garšas tā kā sīpolu, tā kā bekona...Pēc brīža atnes vēl vienu picu, tad vēl vienu. Apēdu 3 gabaliņus un nesaprotu- paēdu vai televizoru paskatījos. Oficiants nesaprašanā- kā jums vēl? Protams. Nākošā aiziet uz urā, un prasām vēl. Tikmēr garām iet oficiante, un laikam nolēmusi, ka nu gan mums pietiks rīt, ātri savāc šķīvjus. Mēs spurojamies pretī, bet viņa tik smaida un stiepj prom. Labi, paēdīsim rokā turot. Tikmēr meitene atnākusi no virtuves, ķeras pie mūsu glāzēm. Iestājas viegla panika. Mēs laižam glāzes uz riņķi tā, lai viņai būtu grūti tikt tām klāt. Bezcers- minūtes laikā esam zaudējuši pēdējo glāzi. Beidzot parādās mūsējais oficiants, kurš nes picu. Izskatās pagalam izbrīnīts redzot sēžam mūs pie tukša galda. Esam izglābuši 2 dakšas, nazi, pāris salvetes un vienu vīna glāzi. Ātri metamies virsū picai, lai mazā, kārtību mīlošā oficiante, nepagūtu atņemt arī to. Krievu meitene Arina ieraugot oficianti, sastūķē atlikušo gabalu sev mutē, atgādinot izbrīnītu kāmi, un tēlo, ka viņa te īstenībā garlaikota sēž un neko nedara. Mēs jau konkrēti rēcam un slēpjam visu ko vien var noslēpt.
Mums atnes desertu. Sarunājam, ka ja garām ies mūsu jaunā draudzene, tas slēpsim šķīvjus zem galda. Viņa nāk. Mēs veikli pabāžam šķīvjus zem galda un tēlojam, ka skatāmies griestos. Nāk rēka. Oficiante skatās ko vēl varētu aiznest. Klusumu pārtrauc Arina kas paziņo, ka jūt kā uz viņas kājām pil ievārījums. Mēs visi sākam zviegt tā, ka pārējā restorānā iestājās kapa klusums. Nevaram rimties kādas 5 minūtes. Acīs smieklu asaras un sāp presīte. Kaut kā damocam to desertu un tinam ārā. Daži plāno palikt pilsētā tusēt, bet mēs kādi 8 cilvēki, izlemjam braukt gulēt.
Tikko nolieku galvu uz spilvena, tā atslēdzos. Sapnī redzu oficianti, kas man mēģina atņemt spilvenu, un ievārījumu, kas pil no griestiem.
No rīta pamostos svaigs kā gurķītis. Tā bija vienīgā nakts, kas sabojāja manu kopējo gulēto stundu statistiku. Nedēļas beigās izrēķināju, ka vidēji gulēts 3h 20min. Bet nu veselībai noteikti nāca par labu.
Ceturtdien atkal nopietni strādājam. Mūsu grupā ir patriote no Holandes, Ninka vārdā. Ar viņu sastrādāties nav iespējams. Nevienu citu pie vārda nelaiž, taisnība ir tikai viņai, turklāt pat pasakot vienkāršu, nepaplašinātu teikumu, viņa pamanās uzbraukt puspasaulei. No 30 dalībniekiem, ar viņu var sastrādāties 2,5 cilvēki. Štukojam, ka varētu viņai iedot granātu, parādīt tanku un lai iet un mirst. Vēlāk domājam, ka teorētiski ar granātu tanku varētu arī uzspridzināt, tāpēc labāk iedot viņai lāpstu. Iesauka lāpsta viņai pielīp. Īpašā sajūsmā ir serbi, kas grib viņai noslēgumā uzdāvināt lāpstu.
Vārdu sakot pastrādāt ir grūti. Mēģinām sarunāt ar otru grupu, ka Ninka iet pie viņiem, bet mēs vakarā viņiem nopērkam kasti ar alu. Otra grupa sola mums divas, ja arī rīt mēs viņu paturēsim. Beigās man pašam paveicas samainīties grupām, un vismaz nesāp galva no bezjēdzīgām diskusijām.
Pēc pusdienām mums izsniedz parakstītus papīrus, un paskaidro, ka mums pašiem jāiet uz Eiropas Komisijas galveno ēku, kur bankā uzrādot dokumentu, mums izsniegs ceļa naudu. Paēduši pusdienas, dodamies ceļā. Sajaucam ēkas, un iesperamies Eiropas parlamentā. Pie vārtiem mūs īpaši negrib laist iekšā, bet mēs vicinām savas caurlaides un tiekam tālāk. Vēl nenojaušam, ka šī nav īstā ēka, tāpēc lepni iesoļojam stiklotā pagalmā. Nekur nav nevienas norādes par banku. Pie mums piesteidzas apsargs un sāk kaut ko vāvuļot Eiropas kaitinošākajā valodā. Mēs sakām, ka esam atnākuši pēc naudas. Apsargs nesaprot. Mēs iegrūžam viņam ģīmī savas caurlaides un soļojam tālāk. Džeks neliekās mierā. Paņem vienu no caurlaidēm un iet skaidroties ar citu apsargu. Kā jau Francijā pieņemts, tiek pasaukts vēl viens, un demokrātisku pārrunu rezultātā, tiek nolemts mūs sūtīt tirst. Šo lēmumu paziņot tiek deleģēts lielākais no trijiem brašuļiem. Vecais nav pārāk daiļrunīgs- „ NO!” Redzot, ka paliekam dusmīgi, viņš ātri tinas prom. Nolemjam uzjautāt vīriem pie vārtiem. Trīs musketieri, kas nelaida mūs iekšā izskatās manāmi atviegloti, redzot ejam mūs pretējā virzienā. Pie vārtiem sargs runā vāciski, un tik daudz pat es varu sarunāties. Izrādās, ka šis ir Eiropas parlaments, bet Eiropas Komisija ir pēc puskilometra. Ejam uz turieni. Jā, šoreiz pareizi. Mums caur skeneriem izlaiž somas, ar savām caurlaidēm jāatver durvis, un esam iekšā pašā Eiropas birokrātijas midzenī. Turpat ir banka, kur mums godīgi tiek atmaksāta visa ceļa nauda.
Ko nu? Protams, uz veikalu. Izdomājam, kā teorētiski varētu aiziet nedaudz tuvāk. Aija zvēr, ka viņa zina tuvāku ceļu. Mēs kā muļķīši, protams, noticam. Izvazājamies pa tādiem rajoniem, ko diez vai pat vietējie zina un pienākam pie supermārketa no otras puses. Visi sapērkas maizīti un sviestu. Da labi, labi, visi mērķtiecīgi dodas pēc šmigas. Mājās atkal ejam kā paralizēti gliemeži. Nokavējam sesiju apmēram 40 minūtes, bet izrādās, ka esam vieni no pirmajiem. Tāpēc arī šāda tipa apmācībās piekopj praksi ceļa naudas atdot pēdējā dienā, bet mums atdod pa vidu. Mēs esam vieni no pirmajiem, citi kavē vēl trakāk. Sākam pusotru stundu vēlāk. Strādājam intensīvi līdz pat tumsai. Vakarā kaut kā netīšām sasēžamies vietā, ko līdz šim vispār neesam izmantojuši. Netīšām tiek sanesti visādi dzērieni un fiesta sākas. Turpinu visus kaitināt ar kāršu trikiem, ko neviens nesaprot. Paskaidrojumus principiāli nesniedzu. Mani neieredz aptuveni 15 cilvēku. Atceramies visādus smieklīgus gadījumus no iepriekšējiem semināriem. Vārdu sakot- iet jautri. Man blakus apsēžas pakistānietis ar nenormāli foršu vārdu- Mens. Tie, kas saprot angļu valodu, pratīs novērtēt šā vārda praktiskumu. Viņš prasa ko mēs dzeram. Saku, ka tā ir nedaudz ierūgusi coca cola. Un arī nedaudz ierūdzis sprite. Īstenībā stumjam kuņģī kaut kādu serbu pašbrūvēto, ko pat viņi paši lamā un atsakās dzert, kā arī veco labo sūdu Hektoru, kas mistiskā kārtā izdzīvojis pirmās 3 dienas. Mens, protams, netic. Bet redzu, ka puika trinās un ir nemierīgs. Prasu vai nevajag ieliet. Musulmaņi nedzer. Nu skaidrs. Bet tomēr? Nu labi, vienu glāzi jau sen kārojas pamēģināt. Godīgi pasaku, ka mūsējā kola ir diezgan stipra, un neiesaku. Varu piedāvāt vīnu un alu iesākumam. Nē, Mens ir īsts mens un tādus sūdus nedzer. Viņam padod to stiprāko. Serbu brūvējumu atsakos dot. Sēdēt Francijas cietumā par slepkavību nav manos plānos. Ieleju mazlietiņ Hektora. Piedāvāju sajaukt ar kolu. Mens lepni atraida un nočukstējis kaut ko savā valodā, kas skan nenormāli līdzīgi- posļe pervoj ņe zakusivajut, vienā rāvienā izšauj glāzi. Sarunas pie galda pieklust un visi ar interesi skatās. Mena sejā nenoraustās ne vaibsts. Turpinām pļāpāt. Kāds man bikli biksta ar elkoni. Menam vajag vēl. Saku lai pagaida kad visi lēnām izdzers savas glāzes, tad arī saliešu. Nē, Menam vajag uz sitiena. Nav žēl. Ieleju. Mens izšauj. Nepaiet ne minūte kad mazais draugs prasa vēl. Saku, ka pirmajai reizei pietiks. Mens neliekās mierā. Manā pusē nostājās visi pie galda sēdošie. Mazrunīgais Mens pēkšņi sniedz dzelžainus, loģiski pamatotus argumentus kāpēc viņam vajag iedzert. Ielejam vēl un turpmākās 10 min ar interesi vērojam Mena cīņu ar zaļo pūķi. 3 raundu cīņā pārliecinošu uzvaru svin zaļais pūķis. Mens vēl prasa ieliet, bet uz to neparakstītos pat cilvēks bez smadzenēm. Mens lepni pieceļas un dodas smēķēt. Pēc 20 minūtēm ejam viņu meklēt. Mazais pakistānietis gandrīz bija uzpīpējis. Vienā rokā bija cigarete, otrā šķiltavas. Acīmredzot brīdi, kad džeks gribējis aizkūpināt smēķi, zaļais pūķis devis izšķirošo sitienu. Var redzēt, ka Mens nav padevies un cīnījies, jo zeme viņam visapkārt ir izmīdīta un uz ķermeņa redzamas cīņas pēdas. Aiznesam varoni uz istabu un ar visām drēbēm noliekam gulēt. Rodas kārdinājums atstāt kādu tetovējumu lai iemūžinātu šo notikumu, tomēr nospriežam, ka pirmajai reizei tas būtu par daudz.
Nākamajā dienā strādājam pie praktiskām lietām. Sadalāmies grupās un strādājam ar konkrētiem cilvēkiem. Pēcpusdienā visi nākam kopā un prezentējam darbus. Ak, jā- grūti izskaidrot, bet sesijā nepiedalās Mens. Viņu ieraugām tikai pie vakariņu galda. Izskatās, ka puisis nāk pa taisno no otrā pasaules kara un bijis pēdējais, kurš aizstāvējis Berlīni.
Pavelkam viņu uz zoba, un viens otram apsolām nekādā gadījumā viņam nedot neko stiprāku par alu.
Vakarā lielākā daļa dodas uz Strasbūras centru tusēties. Aija nakts vidū izdomā iznomāt riteni. Nu, principā piektās dienas vakarā ne tādas vien idejas ir nākušas prātā...
Paliekam es, Nikola no Serbijas un abi ukraiņi. Sēžam un zvigājamies. Piebiedrojās treneri. Dzeram alu un stāstam visādus smieklīgus atgadījumus. Ir jautri. Aizsēžamies pāri pusnaktij, kad ierodas Aija un paziņo, ka viņa ir nokritusi no riteņa. Prasu vai viņa šo mirkli ir nofotografējusi. Esot gribējusi, bet viss noticis pārāk ātri. Pēc tam Aija esot apmaldījusies, un vēlāk ķīnieši mainījuši viņas ritenim ķēdi. Saku lai viņa godīgi atzīstas, ka izdzērusi visus mūsu krājumus kas bija paredzēti noslēguma vakaram. Aija zvēr, ka nē. Kamēr mēģinu iebraukt Aijas teiktajā, maz pamazām ap mums savelkas visi pilsētas gājēji. Stāsta, ka esot spēlējuši paslēpes un kāpuši kokos. Štukoju, kādas tabletes viņi visi ir rijuši. Lai nu kā, atrodam kopējas tēmas un gulēt atkal aizejam, tad kad jau būtu laiks celties.
Sestdiena ir noslēguma diena. Savelkam galus visam ko esam darījuši un mācījušies. Dienas sākums dažiem ir brīvs, tāpēc aizbraucam līdz centram sapirkt kādus cienastus ko vest mājās. Nedaudz pavazājamies un steidzam atpakaļ lai nenokavētu izvērtēšanu.
Izvērtēšana ir diezgan garlaicīga padarīšana, tāpēc mēģinām paši sev radīt jautrību, kas arī diezgan labi izdodas. Oficiālā anketa ir sarežģītākā un garākā ko es jebkad esmu aizpildījis.
Jau pašā vakarā mums izsniedz sertifikātus, paspiež rokas un esat brīvi! Mums ar Aiju no šejienes jāiziet jau 3 naktī, jo 4 ir autobuss uz Frankfurti, tāpēc nolemjam, ka gulēt nemaz neiesim ( it kā kādreiz būtu agrāk par 5 gājušiJ). Ap pusnakti visi jau ir diezgan lielās burās, bet īstenībā ir tā, ka katrs tusējas par sevi, nav tādas kopības izjūtas. Zālē mēs vispār esam kādi 10 cilvēki, pārējie pazuduši kur nu kurais. Daži dejo, es pūderēju smadzenes Arinai ar saviem trikiem. Pāris cilvēki no mums jau atsveicinās laicīgi jo iet gulēt. Aija normālā štīmī ārdās pa deju grīdu. Iepriekš bijām sarunājuši, ka viņa mani savāks, jo es par sevi negalvoju pēdējā vakarā. Tagad sāk izskatīties, ka man jāvāc Aija. Atstāju meiteni padejot un izeju no zāles. Turpat mīkstajos krēslos sēž visi trīs angļi un sarunājas. Beidzot viņi var runāt ātri un nedomājot vai kāds cits sapratīs. Šādos brīžos es saprotu cik īstenībā maz zinu angļu valodu. It kā vārdus visus saprotu, bet brīžam ir tā, ka neko nesaprotu. Pēdējās stundas pavadām intelektuālās sarunās. Trijos ejam uz istabu pēc somām. Atsveicināmies un dodamies meklēt autobusa pieturu. Ar mums vēl iet viena no lietuvietēm. Nakts ir silta un pārgājiens svaigā gaisā nāk par labu. Aija runā glupības un pati smejas. Pieturā nonākam pēc nepilnas pusstundas, un dabonam gaidīt busu vēl tik pat daudz. Aija padzeras minerālīti un pudeli ielidina savā somā, pēc tam iemet arī korķīti, ķipa, davai, pats tur aizskrūvējies. Pēc tam pārbauda somu un secina, ka mūsu sertifikāti ir samirkuši. Nez no kā? Piedāvāju izveidot divas mazas grupiņas un apspriest šo problēmu, un tad prezentēt risinājumus otrai grupai. Nez no kurienes Aija izvelk divus jogurtus. Ātri atņemu viņai savu sertifikātu, kurš jau šā kā tā atgādina ar šņabi nolietu avīzi. Padomāju, un atņemu arī jogurtus kamēr nav sastrādājusi kādus brīnumus ko uz doto brīdi vēl nespēju paredzēt.
Lietuviete piedzen stresu, ka autobuss šajā pieturā tikai izlaiž pasažierus, bet uzņem pavisam citā un mēs stāvam pavisam ne tur. Četros naktī un vieglā reibuma stadijā šis arguments izklausās nenormāli ticams. Meklēju cilvēkus kam varētu uzjautāt. Neviena nav. Tālumā vienu ieraugu. Mērķtiecīgi dodos viņam klāt, bet tas mani ieraudzījis novaidas un metas mukt. Apzvērēt nevaru, bet izskatījās pēc mazā apsarga no Eiropas parlamenta. Pēc kādām 5 minūtēm aizdomājos uzjautāt viesnīcā, kas turpat degungalā ir. Pietura, protams, ir pareizā.
Pēc pāris minūtēm autobuss ir klāt. Šoferis ir ar humora izjūtu, un mēs vēl 5 minūtes par kaut ko kopā zvigājamies. Bez mums brauc vēl tikai kādi 4 cilvēki. Mazliet padziedam un izlemjam gulēt. Izslēdzamies tā, ka samaņu atgūstam tieši pie lidostas. Sākas grūtākais jo galva absolūti atsakās strādāt, bet uz mājām tikt gribas. Pareizā termināla meklēšanā iesaistām vairākus cilvēkus. Pēc pārdesmit minūtēm esam pareizajā terminālā, bet nevaram atrast savu check-in. Tupi staigājam apkārt un skatāmies viens uz otru (lietuvieti jau sen kā esam pazaudējuši), cerībā, ka kāds no mums nāks pie samaņas. Velti. Iesaistām mūsu izdarībās 2 policistus, kas mūs pieved pie paša check-in`a, paņirdz un novēl iekāpt lidmašīnā. Nododam somas un ejam pie vārtiem gulēt. Laiks ir pusotra stunda. Vieglā transa stāvoklī sagaidām lidmašīnu. Guļam lidmašīnā, tad guļam Prāgas lidostā, tad atkal guļam lidmašīnā. Kādu stundu pirms nolaišanās sākam nākt pie samaņas. Aija atceras, ka pāris stundas nekas nav fočēts un ķeras pie darba.
Izklīstot mākoņiem, redzu, ka Latvija joprojām ir balta. Riebīgi balta. Pēc zaļuma Strasbūrā ir tik grūti atkal skatīties uz jau apnikušo ziemu. Bonusā vēl līst. Jauki.
Pēdējie joki sākās pie bagāžas saņemšanas. Es savu somu saņemu ātri, bet Aijas kavējas. Labākais ir tas, ka viņa ir devusies ceļā ar Good Year ceļojuma somu (nu to kuru Statoilā varēja dabūt). Lieki teikt, ka tādas somas ir vēl vismaz 5 braucējiem. Aija ar drebošiem pirkstiem grābstās gar visām somām pēc kārtas. Lien kabatās un mēģina atrast sazin ko. Man zvana Līga, ka viņai augšā policists lasa morāli, ka šeit pasažierus uzņemt nevar un man jāpasteidzas ja gribu braukt uz Liepāju ar mašīnu. Draudzīgi uzsitu Aijai uz pleca un saku, ka tikko viņa izvēlēsies savai gaumei atbilstošu somu lai nāk augšā, gaidīsim viņu mašīnā. Pēc 10 min atskan zvans- Kur tu esi?
-Augšā
- Opā, a es apakšā
- Ko nu?
- Nezinu...
- Varbūt uznāksi augšā?
-Ā, nu ok
Mājās tiekam samērā ātri. Pēc stundas jau godīgi guļu un domāju, ka aprīlī Čehijā laikam vajadzētu iztikt bez pigoriem...
:D :D :D
