jautri stasti par dzemdibam4

:)
pasmaidam :) par berniem un dzemdibam var ari pasmaidit :)


*** Ienāk pa durvīm grūtniece un viņas draudzene, grūtnieci paņemu uz apskašu telpu, prasu Mātes pasi, šī saka, ka laikam lielajā somā. Viņa jau kājas noāvusi, piesolos aiziet uz vestibilu paņemt to Mātes pasi .Izeju un prasu tai draudzenei - IEDODIET MAN LŪDZU MĀTES PASI! Meitene acis izbolījusi saka - kā??? viņas mātes pasi?????? (domāts-mammas) Ko man bij piebilst? Smiekli nāk kā jūra virsū! Smējāmies pus dienu, viena kolēģīte pēc tam teica-varēji vēl vecmāmiņas pasi paprasīt!!! *** Sieviete jau bija dzemdējusi, atnāk vakarā pie dežūrējošā personāla un prasa svecīti, uz ko viena no māsiņām atbild - kā, vai tad jums palātā gaisma nava? ***Vēl padlaikos. Man pirmais puika bij piedzimis. Guļam piecas vienā istabiņā, bērni bērnu galā, vīri aiz logiem. Eksotika! Ar vīriem runājamies caur logu. Kur nu kurā, viena māmiņa aiziet uz koridoru pie lodziņa papļāpāt ar vīru. Atnāk atpakaļ, apsēžas uz gultiņas un neģīmī prasa - vai visām vīri tik stulbi vai tikai viņējais? Esot prasījis "jemu glazki uže prorezaļis? " (latviski apmēram - actiņas viņam jau atvērušās? tipa - kā kaķēnam) Šī pacietīgi apskaidro, ka bērni piedzimst ar vaļējām acīm, ne kā kaķis. Nu labi - runā tālāk: Kakoje pervoje slova on skazal? (kādu pirmo vārdiņu pateica? ) Nu mēs, protams, knapi turamies neapčurājušās uz vietas. *** Manas otrās dzemdības. Viss ir ļoti viegli, guļu uz galda, gaidu sāpītes, lai meitiņu varētu ātri piedzemdēt. Pļāpāju starp sāpēm ar vecmāti. Blakus zālītē citai dzemdētājai iet pavisam grūti - vīrs izdzinis vecmāti ārā, sieva klaigā. Izdzītā vecmāte ienākusi blakus zālītē atvilkt elpu un mazliet pakonsultēties ar kolēģi-vecmāti. "Ko lai dara?" - jautā viena vecmāte otrai. Atsaucos es: "Nāciet te, te ir mierīga dzemdētāja!" *** Ar vīru spēlējām kārtis, ripinājos pa gaiteni ar lielo bumbu...Un terorizēju vecmāti un ārstu ik pēc 15, 20 minūtēm, jo man bija samērā straujas dzemdības. Mans pirmais lielākais skaistākais pārdzīvojums, bija tad, kad mazulītes galviņa bija parādījusies, ārste ar vecmāti reizē iesaucās - kas par matiem!!! Un ļāva man pataustīt - ērkulis bija liels un sajūta bija jocīga... Bet tad, kad mazā tikko no manis izspruka, skaistā prieka sajūta bija neaptverama - tik ļoti, ka apraudājos... Ne es jutu, ka man tur šuj un spaida, neko - tikai svētlaimes sajūtu - mana mazulīte ir klāt!!! *** Man jautrība sanāca, kamēr vēl ar lielu punci biju, īsi pirms dzemdībām. Tā kā puiks dzima vasarā, biju uzvilkusi baltas bikses un gaiši zilu džemperīti. Tādā paskatā aizdevos uz Stradiņiem pie dakteres uz apskati. Īsti nezināju, kur viņa ir, un piegāju pie viena kabineta, kurā sēdēja vecākā māsa (vai kā viņu tur sauc). Šī mani laipni aicina iekšā.... Es ieeju. Prasa - ko vajag. Saku, ka gribu satikt dakteri. Kad es jau tur esmu sabijusi labu laiciņu, viņai pēkšņi pielec - Vai, es domāju, ka Jūs no slimnīcas personāla, nē, nē, pacientiem šeit ieeja aizliegta! Un izliek mani aiz durvīm. *** Man otrās dzemdības ilga no pirmdienas pusdienlaika līdz trešdienas vakaram plkst. 9:25. un tā pēc trīs dienu mocībām un 2 negulētām naktīm, kad ar pēdējiem spēkiem sīkaliņa tika piedzemdēta, mans vīrs, kurs visu šo laiku bija ar mani, redzēja kā es mokos, bija klāt kad mani pēc dzemdībām "lāpīja", noteica - nu, redzi, nebija nemaz tik traki!!!!! Mana vecvecmaamina parasti vīriešiem, kuri gudri runāja par dzemdībām, teica tā - iebāzīs tev p....ā grābekli ar zariem pa priekšu un tad lēni, lēni vilks ārā, tad tu zināsi, ko nozīmē dzemdības! *** Sāku dzemdēt 25.augusta rītā ap 9:00, tās pašas dienas vakarā (ap 20:00) viss vēl joprojām notiek un lai mazinātu sāpes, vecmāte man piedāvā aiziet pasēdēt vannā. Viss notiek Bulduros, a man no palātas jāiet pa garu, garu gaiteni līdz tai vannai. Tā nu aizeju, pasēžu tur kādu stundu un nu jau ir tik traki, ka kāpju ārā - slapja, izskatos droši vien drausmīgi, jo biju vēl pamanījusies acis tajā dienā uzkrāsot , un eju atpakaļ uz palātu, lai paņemtu epidurālo anestēziju. Nu vo, bet priekšā atkal garais gaitenis, bet sāp tā, ka šausmas un saku vecmātei, ka davai uzreiz pēc kārtējās sāpes es tad nu jozīšu ko kājas nes, lai pa "nesāpīgo" brīdi paspētu līdz palātai. Runāts darīts. Tikai tavu nelaimi, gaiteņa vidū jūtu, ka sāpe ir klāt un tik drausmīga, ka nokrītu zemē vēderu saķērusi un rāpoju pa zemi. Kad sāpe mazinājusies, ceļos augšā un skatos - tavu dieniņ, man pretim stāv viens džeks ar somām (laikam atnācis līdzi savai sieviņai, kurai tūlīt jādzemdē), palicis balts kā krīts un laikam domā - ak dies, kas viņu sagaida! *** Man pirmajās dzemdībās bija joks ar vīru. Uzliek mani uz apskati, vecmāte saka, jātaisa ūdeņi vaļā. Vīrs kā sargs stāv man blakus. Kā tie ūdeņi sāk līt tai metāla bļodā, tā manējais ģībst, noveļas zemē, a galva tur pat esošajā miskastē iekšā. Es uz tā krēsla, kājas pa gaisu, ūdeņi tek, manējais zemē - panika ne pa jokam. Vecmāte tik nosaka, oi, mums te viens kritušais... Bet dzemdības izturēja godam! *** Es dikti gaidīju meitiņu, televizors vairākas reizes skaidri parādīja puiku, bet es ietiepīga kā aita - gribu meitu! Tad kad piedzemdēju, vecmāte teica - apsveicam, jums puisītis! Es pacēlos uz elkoņiem acis izbolījusi saku - NEVAR BŪT!!! *** Otrajā dienā pēc dzemdībām slimnīcā apciemoja vīrs un pirmais, ko ar patiesas laimes sajūtu izdvesa: "Paskaties, mūsu meitiņai acis vairs nav pa diagonāli!" Tad es iedomājos, ko gan viņš nabadziņš visu nakti bija domājis un uztraucies, ka meitiņai sejiņa šķība. *** Joks sanāca ar manu mazo brāli, kad viņam bija 3 gadi, mums pievienojās māsiņa, braucām uz dzemdību nodaļu pakaļ mammai un māsiņai un, kad tētis nāca ārā no nodaļas ar somu un maisiņiem, viņš uzreiz skrēja pie tiem maisiņiem un sāka meklēt kur tā māsa ir. *** Mammai vecmāte bij pazīstama drusku, drusku. Un tais laikos jau ne USG, ne kas cits, dzimumu tikai dzimšanas brīdī uzzināja. Vecmāte bij informēta, ka manai māsai derētu brālis, tādēļ tad, kad biju tikko piedzimusi, vecmāte izsaukusies - Vai, Vairiņ, brāķis! Ko darīšu - bāzīšu atpakaļ? Mammai, protams, turpat vai sirds apstājusies un doma tik viena - kas tam bērnam trūkst - rokas, kājas? Tik vien, kā meitene tas bērns. Mamma vēl tagad pasmejas, ka ilgu laiku ļaunu prātu uz vecmāti turējusi par tādu izbīli. *** Man ir draudzenes mammas stāsts: dzemdības notika 70.gadu sakumā. Un jau gāja gandrīz diennakti. Dzemdētāja atstata ilgāku laiku viena dzemdību zālē uz krēsla. Nobijusies, ka piedzemdēs viena pati, nenocietusies un skaļi kliegusi - "ljuudjii, kto njibudj, aaauuuu..." *** Man dzemdības sākās 20:00 vakarā un kopā ilga 15 stundas un pēdējās 3 stundas es jau biju tik ļoti nomocījusies, ka starp sāpēm tās divas minūtes visu laiku migu ciet. Daktere un vecmāte gribēja man to padarīšanu atvieglot un gribēja parādīt kādā pozā man labāk gulēt. Bet es biju tik dusmīga, ka mani aiztiek, tāpēc viņām kliedzu virsū, lai mani neaiztiek un visi liek mierā. Par cik man vīrs piedalījās dzemdībās, tad arī tam nabagam tika brāzieni gan no manis, gan no vecmātes. Es viņam neļāvu sev palīdzēt, tāpēc viņš sākumā sēdēja un lasīja žurnālu. Ienāca vecmāte un dusmīgi viņam aizrādīja ko viņš te ieradies vai žurnālus lasīt vai palīdzēt. Vīrs bija sašutis, jo nezināja ko iesākt. Tad viņš ķērās pie manis caur manu negribu un viss sāka iet daudz ātrāk. Toties kad piedzemdēju tā bija tāda atvieglojuma sajūta, man parādījās tik daudz spēka, ka kalnus varētu gāzt. Ar vecmāti izpļāpājāmies kur labākie veikali, lai bērnam drēbes sapirktu utt. *** Es bērnībā biju pavisam gaišiem matiem, tagad tādi pelēkāki palikuši, vīrs arī nav nekāds dikti tumšais. Kad mana lielā meita dzima ar ķeizaru, ja nebūtu jutusi, kā viņu izvelk un pēc tam uzreiz parāda, tad tiešām domātu, ka bērni samainīti - gari melni mati, melnas acis. Tagad jau paaugusies un mati kļuvuši krietni gaišāki un acis zilas. Tikko kad dzima otra meita un man parādīja melno galviņu, ja viss bija skaidrs - tā ir manējā! *** Kad lielajai meitai bija apmēram mēnesis, aizbraucu ar visu bērnu uz darbu, vajadzēja dažas lietas nokārtot. Pienāk kolēģe, kam pašai puikam jau pāris gadi, paskatās un saka: „Tik maziņš un jau ar degunu.” Es tā izbrīnījos! Pēc tam viņa paskaidroja, ka viņas puikam deguntiņš esot bijis tik maziņš, ka vislielākās pūles ir sagādājusi tieši deguna kopšana, kuru mazā izmēra dēļ nekādi nav bijis iespējams iztīrīt. Tad nu viņai arī tieši deguns visvairāk uzkritis. *** Gadījums ar manas māsas piedzimšanu. Kad nu tas mazais knauķis bijis ārā, tā uzreiz izdomājis izprovēt čurāšanu. Bet sagadījās tā, ka priekšā bija vecmāte, tā nu vecmāte izbaudīja mazas meitiņas pirmo cisu, cisu. *** Man bij tā. Mazā piedzimst, uzliek viņu uz vēdera un palātā pilnīgs klusums iestājas. Paiet brītiņš, un mazā k-ko klusu iepīkstas. Tad viņu noliek, noceļ no manis, un tā vietā lai sparīgi raudātu, viņa iebāza īkšķi mute! Tā teikt - piedzimst bērniņš, un jau badā! *** Ne tik smieklīgs, cik aizkustinošs stāsts iz manas dzimšana tajā 1975.g., kad bija stingrais režīms un ko tādu, ko izdarīja mans tētis, varēja nosaukt teju par varoņdarbu. Kad biju piedzimusi, tētis mammai atsūtīja paciņu - kā visi domāja - piena burku. Tā mamma to ielika skapītī (arī domādama, ka tas piens), bet kad nolēma noprovēt un atvērt, atklāja, ka burka pilna rozīšu.... *** Man bija bezgala forša dakterīte un tikpat forša vecmāte. Iedevu dakterītei fočiku, lai pafočē kā viss notika. Tas bija 6 gadus atpakaļ, kad digitālie vēl nebija topā. Pēc tam, kad vīrs izņēma bildes - viņš bija manāmā šokā! Man nemaz uzreiz nerādīja - dakterīte labu gribēdama safočēja visu - no A līdz Z. A tur tāda asiņaina šausmene sanāca - tjipa Frankenšteina piedzīvojumi!!! Tagad smiekli nāk, bet toreiz likās... *** Dzemdēju ar mobilo rokās (atsevišķos brīžos blakus), un kamēr mani lāpīja, es apzvanīju visus radus, draugus un paziņas! Un kamēr vēl biju uz galda, ar vīru, vīramāti un dakterītēm izdzērām 2-litrīgo šampi!!!! Lūk, tāds mums tusiņš sanāca! *** Man jau dzemdības pašas par sevi sākas komiski, kad pamodos no tā, ka gribas čurāt, aizgāju, aizcirtās (caurvēja dēļ) manas guļamistabas durvis tā, ka nevar dabūt vaļā. Nu neko - ar savu milzīgo punci lauzu ar lauzni tās vaļā ( kā nekā 6i no rīta ). Kādos 6.40 tur tiku iekšā. Protams, miegs ne vienā acī - lasīju žurnālu, kad mazā laikam izdomāja, ka pietiks tai trakajai mātei ļaut uzdarboties vienai pašai, un ar milzīgu spērienu uzsperot acīmredzot pārplēsa augļūdeņus utt., jo tā kā savajadzējās uz tualeti, bet nekā, sapratu, ka tas nav tas un tā viss sakas. Tad nu laidām uz DzN, jo sāpes sākas 1/2h laikā ar 2.5min intervālu - nu loti strauji. iekāpjot mašīnā izskatījos vienkārši briesmīgi (kā vienmēr soma sakravāta līdz pusei),nekas neliecināja, ka varētu piedzimt tieši tajā dienā (Ak, es naivā. Sarkanas lielas trenūzenes, zem viņām milzīgs pamperis, izskatījos pēc liela sarkana klauna.) *** Es to ūdeņu būšanu arī kaut kā palaidu garām..., jo dakterīte teica, ka puses jau naff... A kur palika???? *** Man, kad puika dzima - gulēju uz dzemdību galda, nu jau jāsāk spiest, daktere saka vīram - Varbūt atnesiet ko vēsu pielieciet viņai pie pieres! Es nodomāju – O, super - tas noderētu! Iedomājos, ka vīrs atnesīs samitrinātu marlīti un pieliks man pie pieres! Bet šeku reku - pēkšņi uzgāza man no visas pudeles minerālūdeni uz sejas no aizmugures! Bet neko - bija laba aukstā dušiņa! Pats vēl teica - Kamēr es to marlīti atrastu somā, tu jau būtu piedzemdējusi! *** Vecmāte mani apskatot un laikam uzmundrināt gribēdama saka, ka nu jau gandrīz pilns atvērums un drīz būs viss. A es, pati mediķe būdama un zinādama, ka dažreiz visu kaut ko pasaka, lai tik uzmundrinātu pacientu, bet īstenība var būt ne tuvu nav tas, ko pasaka, es tai pilnā pārliecībā pretī: "Jā, jā, es jau zinu, ka var sastāstīt vis kaut ko. Nevajag man te stāstīt." Noteikti, ka no malas viņai tas smieklīgi izklausījās, it sevišķi tāpēc, ka viņas teiktais tiešām izrādījās patiesība. *** Nabaga vecmāte un daktere bija notrenkātas, jo beigās ienāca dusmīga vecmāte - Nu ko jūs te mani saucat ik pēc 10 minūtēm! Pienāca daktere un iesaucās – Ārprāts! - Gatavo zāli, citādi viņa te pat uz vietas apdzemdēsies! *** Tā kā esmu dikti gara un apaļumos ar pieņēmos nevāji, tad mums sanāca riktīga nosmiešanās brīdī, kad vajadzēja man līst uz tā dzemdību galda. Pienācis moments, kad nju jālien man augšā, nju tā uzlienu, apguļos a daktere saka, ka man jādabū tās kājas atstutēt pret tiem dzelžiem, kuri man gandrīz vai pie krūtīm es tak saku, ka es nevaru... Mēģinu nu visādi, sāpes nāk virsū, puika grib ārā, bet nju kājas tā ar tirinās pa gaisu, tad vecmāte un bērnu ārste saka, lai atsperos pret viņu krūtīm, kā speros tā šīs nogrīļojās un čuč, čuč kājās noturējās. Vecmāte saka, ka nju tā nevarēs, jo dzemdību ceļi tā ciet, ja kājas nav pietiekoši augstu, šīs sāk to galdu pārmontēt, dzirdu, ka brīkšķ un brākšķ tie dzelzi, tik jūtu, ka viens gals sašķobās un nu esmu pus slīpi, bet nju vecmāte tik nobļaujas: "Nju re...viena kāja vietā!" Tagad sāk montēt otru pusi un lai vai kā, bet nju abas kājas bij beigās vietā un puika laimīgs ar varenu bļāvienu bij ārā. *** Reiz lasīju vecmātes stāstu par dzemdībām. Bijusi krievu sieviete dzemdēt un vecmāte likusi elpot. Nu viņa prasījusi - kā? Vecmāte teikusi, nu kā sunītis. Un sieviete - Vau, vau, vau!!!! *** Tas notika it kā nesen 6,5 gadus atpakaļ. Dzima mana peciņa. Iestājos nodala, jo nogāja ūdeņi. Visu nakti ar viru nogulējam kopa mazā, šaurā gultiņā. Ik pa laikam man vecmāte pamodina ar kārtējo poti un apjautājas par sāpēm. Kādas man sāpes - ļauj tik gulēt. No rīta daktere apskatās, nekas neiet uz priekšu. Tableti zem meles un kaudzi ar potēm. Vel nekas. Tās jau sāk spriest par ķeizaru, a mēs ar viru stāstam anekdotes un es lasu žurnālu. Tad vīriņš izgāja uzpīpēt un tikko šis atgriezās es ieķēros gulta un saku, lai šis ātri meklē dakteri - es dzemdēju! Tas doma, ka es jokojos. Kamēr sagaidu otro spiedienu un tad nu šis saprot, ka joki mazi. Kad nu virs ar dakteri ierodas, šī man saka, lai kapju uz krēsla, viņa mani apskatīšoties. Es baigā niknumā un sāpēs stāvu kā briedis durvīs ieķērusies un kliedzu - Pati kāp uz krēsla, es eju dzemdēt.Un teciņus uz zāli prom, vēl vīru nokomandēju, kas jāpaņem un lai neaizmirst aparātu, ar ko fočīt. Tad nu es lecu uz galdu, a daktere saka, lai vel pagaidu, ka jāsaklāj, bet es tik kapju virsu, jo tūlīt būs atkal spiediens. Tad kad paguvu uzlikt vienu kāju uz galda, bet otra vēl uz trepītes. Daktere kliedz - Nespied, nespied, bērnam galva jau lauka! Nu es tak nevaru pārstāt spiest, ja viņš grib lauka. Tad nu tā, viņa meitiņu saķēra, vienā rokā cimds, otra plika.Un tad kad tas viss izdarīts ierodas vecmāte un saka - Nu ja, es jau domāju, ka tā būs, kamēr ēdu pusdienas meitēns jau klāt. *** Šogad augusta dzima mans dēliņš un atkal tā pati vēsture ar dzemdību sākumu. Daktere grūž zāles pēc zālēm, bet man nekas uz priekšu neiet. Tad nu dakterīte smejas, vai mēs nevarētu tā ātrāk to lietu nodarīt, jo viņai mājas gulta palika saklāta, griboties gulēt. Un kad daktere konstatē, ka varot kāpt uz galda, jo ir pilns atvērums es šai pretī - Man tak nekas nesāp, es vēl negribu dzemdēt. Es labāk uz wc aiziešu un tad padomāšu. Nu uz wc palaida, bet tad gan lika kāpt uz galda. Tad pielika sistēmu un mani pēkšņi sagrāba spiedieni, es šai kliedzu - Es spiedīšu, man nāk spiedieni. A, ko šī smejas un jautā - vai es teicu, ka nedrīkst spiest. Spied tā kārtīgi. Bet puika spītīgs, nenāk lauka tik viegli. Tad vecmāte viena spiedienā kliedz - Es viņu noķēru aiz galvas vaļā nelaidīšu, tad lai es pie nākošā spiediena viņu dabūtu laukā. Oi, jautri mums gāja, vīriņš suflēja vecmātes teikto, jo es esot pretī viņai runājusi un klausījusi tikai vīra teiktajam .Jautrība liela, bet dakterīte jau pēc 3 naktī tika mājas gulēt sava gultiņā. *** Man uzreiz uzņemšanā pateica, ka pašas trakākās dzemdētājas ir ārsti un pedagogi. Man kā pedagogam bij jāsmej vēderam kratoties. Nu tas tā varētu būt. Bet kopumā es stipri valdījos, zinot kā besī, ja kāds cits tevi komandē. Jo nu otrajā momentā, kad vajadzēja šūt plīsumus, bet anestēzija nez kāpēc nedarbojās un jutu visu pilnībā, ko arī teicu ārstei, bet viņa uz to: "Nu nevar būt. Nu vai tad tiešām sāp? Nu tas tiešām nevar būt." cietos cik nu vien varēju, jo labi zināju kā ir tad, ja ārsts it kā izdara visu pareizi, bet nu kaut kādu iemeslu dēļ tā anestēzija īsti nedarbojas, bet darbs jāizdara. *** Nopirkām dzemdībām baseiniņu ar domu, ka dzemdību laikā es varētu pasēdēt ūdenī (jo Ģimenes centrā tikai duša vai jāņem sava vanna, lai ūdenī dzemdētu). Tādu nieku kā pumpi neiedomājāmies paņemt. Bet piepūst bija par traku. *** Šis būs mazliet rupji, estētiem nelasīt. Tad kad mazulis jau nāca pamazām laukā un tā kā būtu nopietnas domas jādomā vai vispār nebūtu jādomā, es nodomāju: ai, kā man sākums loti atgādināja sajūtu, it kā būtu caureja tikai bez caurejas, bet tagad - aizcietējums. *** Rīts. Plkst. 8. šausmīgi gribējās ēst. Iekāpām mašīnā un aizbraucām uz Dubļu kafiju. Riju visu pēc kārtas. Es vēl vīram noteicu, ka tik nesanāk šīs pēdējās brokastis. Pēc Lielās pierīšanās aizbraucām uz banku. Parakstījām šādus tādus papīrus un sarunājām, ka rīt atbrauksim. Bija brīvs laiks, izdomāju, ka garām braucot, iebraukšu atrādīties dakterītei. Šī prasa kā jūtos - es nu tā kā sāp, bet paciest var - pēdējās 2 naktis gandrīz neesmu gulējusi. Šī paskatās. Kā tad, 5 cm jau atvērušies. Sūta uz mājām pakaļ šmotkām. un iedod zāles, ja nepaliek labāk lai brauc šurp. Es mājās ieeju vannā, pafočējos un iedzeru zāles. Nepagāja ne 10 min palika slikti. Zvanu ārstei. Šī saka, brauc tik šurp. Tā nu mēs savākuši peklītes dodamies uz Ģimenes centru. (Pa vidu nolaida ūdeņus, pielika pie sistēmas un laida zāles iekšā, jo dzemdes mazspēja bija) Nu vārdu sakot 5 h mīcos ar kontrakcijām, tolka nekāda. Ik pa 5 min zvana tel. ( kā zinādami, ka kaut kas notiek). Es visiem klusā balsī saku, ka esmu kino, skatos filmu. Uz jautājumu „kādu?” nosaucu kas pirmā ienāca prātā. Pēc 2 h zvana mamma. Kur esi? Es - KINO. viņa saka -kā? vēl joprojām? Es - jā, uz otru aizgājām. Šī - nu labi - kad beidzas filma, uzzvani. Dzemde kā neveras tā neveries. Saku dokam, lai taisa epidurālo - vairāk nevaru izturēt.. Šī zvana anesteziologam, lai brauc šurp. Kamera šī brauc es gāju lūrēt TV. Mana seriāla pēdējā sērija gāja (nevarēju palaist garām). Šī atbrauc un prasa dokam - Kur dzemdētāja? Šī saka - tu tikko pagāji garām. viņa skatās seriālu. Uztaisījām epidurālo un man palika labi... Sākas dzemdības. Atceros tikai vārdus – spied - nespied - spied - nespied.. Tikai pēc tam, kad viss beidzies, vīrs teica, ka es esot viņu sūtījusi vienu māju tālāk, uz ko vecmāte atbildējusi - D... viņš varēs iet vēlāk, bet tagad spied! Ap 23. zvana vīrs manai maļamai un saka - Nu ko, vecmāmiņ, gribēji??? Šī nesaprašanā. - Jūs taču kinoteātri bijāt???!!! Pa kuru laiku paspējāt piedzemdēt??? *** Vienu brīdi augstākā agresijas izpausme bija mīkstās mantiņas dauzīšana pret sienu, uz ko vīrs smējās, kā kutināts! *** Kad beidzot viss bija gala un turēju rokas jaundzimušo meitiņu bija tik daudz spēku, ka likās, tūlīt piecelšos un uzreiz iešu mājas, priekš kam slimnīca pavadīt 3-4 dienas, kad es jutos brīnišķīgi, vecmāte vēl visu laiku runāja, ka pēc dzemdībām ir jāguļ vismaz 4 st., es, protams, viņai neticēju, bet pagāja kad pusstunda un jutu, ka spēki pazuda vēl ātrāk nekā parādījās. Baigi sagribējās gulēt un vispār bija tāds spēku izsīkums, ka šausmas. Pie kam vēl nebija brīvas palātas un ievietoja trīsvietīga, kur vīrs pa nakti, protams, nedrīkstēja palikt, jutos tik slikti, ka uzticēju bērnu Ernas nodaļas masiņai uz visu nakti un tikai no rīta man atnesa manu meitiņu. Vecmāte teica, ka daudz jādzer ūdens un es godīgi to mēģināju darīt, tādēļ, protams, sagribējās uz tualeti. Nu un kopa ar vira palīdzību izdomāju, ka tomēr jāpamēģina aiziet pašai, drosmīgi pārvarēju tos pāris metrus un jau pie pašām tualetes durvīm noģību. Tā kā tualetē tā arī netiku, pēc pāris stundām mēģināju vēlreiz un atkal tas pats - pie pašas durvis guļu vīram uz rokas uz viņa bļaustīšanas atskrēja vecmāte un saka mani lamāt, ka tā es viņai neteicu, ka gribas tualetē , bet vīru aizsūtīja uz tuvāko veikalu nopirkt konjaku (jāpiebilst, ka laiks bija jau pāri 23:00). Nezinu, ka virs dabūja to konjaku , bet nu jau pēc pusstundas viņš bija atpakaļ, vecmāte lika man iedzert 2 ēd. karotes, nu un te ari bija visjautrākais, paldies dievam, ka par šo dienu pārceļamies uz vienvietīgo paļāti, bērniņam no tā alkohola sakās tik stipras sāpes vēderiņā, ka šausmas, visa nakts negulēta. Tā kā es piecelties īsti nevarēju, vīrs tikai ar to bērnu ari skraidīja no palātas līdz bērnu nodaļai. Lieki piebilst, ka uzreiz pēc dzemdībām bija liela lekcija, ko drīkst ēst, ko nedrīkst un jau nākošajā rītā atnesa brokastis ar visiem aizliegtiem produktiem. Kā mums gribējās mājas, kā mums apnika tā palāta, cik bijām nikni uz tiem ārstiem, kuri nelaida mājas no slimnīcas 5 dienas un kad beigu beigas tiku izrakstīta, sakravājam somas un gājām jau prom, satikām apkopēju, kura redzot, ka ejam mājas saka: "Līdz nākošai tikšanai", mums ar vīru gandrīz histērija sakas no tiem vārdiem. *** Es vēl atcerējos, ka nez kāpēc man uzņemšanā bija TĀDA intervija, ka par maz neliekas. Man izjautāja visu, principā to, kas jau tāpat ir rakstīts mātes pasē. Taču man jau tajā laikā bija lielās kontrakcijas un es tajos brīžos galīgi nevarēju atcerēties cik man gadu un cik vīram, kur nu vēl kuros datumos esam dzimuši. Es tur locījos i tā, i šitā - kā sāp, a tā māsiņa tik sēž pie rakstāmgalda un pieraksta visus manus murgus par dzimšanas dienām. Tā arī nesapratu, kāpēc viņa to neizlasīja mātes pasē - moš' kaut kāda sadohiste - patika skatīties kā es tur pļurkstu visādas glupības no sāpēm. *** Mans pats nepratās un līdz ar to dzemdības bija stimulētas. Līdz ar to arī kā saka vairāk pieredzējuši cilvēki sāpīgākas. Tad nu es uz apdrošināšanas rēķina palūdzu epidurālo anestēziju, kā rezultātā sāpes īpaši nemainījās - tāpat biju gatava pa sienām rāpot, bet kājas "pazuda" pilnībā. Vienu reizi vīrs mani čakarēja ārā no šķirbas starp sienu un tualetes podu, bet otru reizi nostiepos skaisti ārstes un vecmātes priekšā, kāpjot uz galda uz tādām kā trepītēm. Nākamajā dienā pamanīju, ka esmu tikusi pie pamatīgas kreveles un diviem zilumiem. Bet tas nebūt nav galvenais. Jautrība saistās ar to, ka pēc visa lielā pasākuma, kad biju salāpīta un sanitāre bija visu sakopusi, apmazgājusi un bija laiks doties uz palātu, viņa teica, ka ies pēc tās gultas uz riteņiem, lai mani nogādātu palātā. Es, tad jau sajutusies baigi varenā, teicu - kāda gulta, es pati iešu!!! No galda noveņķījos un tiešām sapratu, ka kājas pie manis ir atgriezušās. Tad nu es paņēmu savu jaku, vīra žaketi, savu rokassomu (tādu palielu), vēl kaut kādu tur maisiņu ar mantām, lepnais tēvs paņēma bērnu, sanitāre lielo somu un manā virsvadībā visi devāmies DzN gaitenī. Tur, neko sliktu nenojauzdama, pie galdiņa sēdēja tā pati vecmāte, kuras priekšā es biju nogāzusies kā baļķis, un rakstīja kaut kādus papīrus. Viņas skats bija tāds kā parasti filmās - pirmo reizi tā vienkārši paskatījās un turpināja rakstīt un tad momentāni skats atriezās pie mums. Precīzi gan neatceros, ko viņa teica, bet atceros savu pārliecības pilno apliecinājumu, ka līdz savai palātai tikšu. Un tā arī bija Viss labs, kas labi beidzas!!! *** Gan ne man, bet vienam pazīstamam cilvēkam. Vēl toreiz, kad bērnus tik rādīja tēvam nedēļu pēc piedzimšanas. Iznāk sieva ar mazo no nodaļas, bet tēvam lielas acis - un tas ir viss? (domāts pa izmēru) *** Kad piedzima mana otra meitiņa, vecākai meitai bija tikai bez divām dienām gads un viņa visur gāja ar savu pudelīti ar maisījumu. Nu dot, mani atveda pēc ķeizara uz palātu, kur mani gaidīja vīrs ar vecāku meitu, māsiņa atnesa mazo un teica, ka viņa pēc 20 min, ieies un paņems mazo uz bērnu nodaļu. Pudelīte ar maisījumu stāv uz skapīša pie gultas, vecākā meitiņa rāpo pa palātu, es guļu gultā ar mazo rokās, pie mums ir atnākuši ciemiņi, īsāk sakot, palātā notiek haoss. Tad ienāk māsiņa pakaļ mazajam un ieraugot pudelīti uz tumbočkas lielām acīm prasa - A kur jūs sitot paņēmāt? Viņa padomāja, ka mēs jau sīko ar maisījumu sabarojām. *** Man ar "interviju" arī bija tā, ka pēdējā brīdī ierados DzN un sāpes jau bija tādas, ka sviedri tecēja pār pieri, bet man tik uzdod tos jautājumus un kronis visam bija brīdī kad viņa jautāja: - Kur strādājat? - (***) kultūras namā... (F, F, F...) - Jā? Es arī dzīvoju (***)! Oi, un uz kultūras namu arī ar vīru bieži ejam! Tā es domāju, ka likāties pazīstama! Vai, tad jau jūs zināsiet kāda šogad programma Pilsētas svētkos paredzēta! ... viņa gan diezgan ātri attapās, ka ne tur aizrunājusies, bet rezultātā es knapi līdz dzemdību zālei tiku. Puika gandrīz pa ceļam izkrita. *** Man uzņemšanā gadījās misēklis - sāpes nebija sākušās, nekas - tikai it kā ūdeņi bija sākuši lēnītiņām noiet. Kad es biju pārģērbusi zeķītes, bikses, māsiņa pārbaudīja, vai tie ir ūdeņi vai nav uzpilinot kaut kādu tur šķidrumu uz vates. Beigās neizpratnē jautā vai neesmu... apčurājusies! Manas jūtas ievainotas, - ko jūs - vēl nesaturēšanā neesmu iedzīvojusies! Sauca ārstu no nodaļas. Tas brīvākais tobrīd bija DR. Gailis. Izskatījis (man likās, ka iekšas griezi laukā), pateica, ka nekā te netek no ūdeņiem, bet nodaļā būs jāpaliek, jo ir jau 4cm atvērums. Bija sestdiena - 13. datums, vēl nosmējās - ka bērns nu gan ir datumu izvēlējies!!! Bet nekā - meita izdomāja tikai svētdienā! *** Man bija ātras dzemdības bez īpašiem atgadījumiem. Vienīgais, ko abi ar vīru atceramies ir par to pašu interviju - vecmāte prasa cik vīram gadi, šis pasaka, a viņai sākās gandrīz histēriski smiekli (vīrs stipri jaunāks izskatās) - tā arī nesapratām vai par vīru smējās vai aņiku bija atcerējusies. A dzemdību zālē es kādu laiku biju viena pati un aiz neko darīšanas izložņāju visus kaktus, lai atrastu to solīto mūzikas kasti, kurā līdzpaņemtos diskus uzlikt tā arī neatradu - bet meklēju pa vairāki lāgi. Dzemdību kuriozus apkopoja rogue