Ir bezdesmit vienpadsmit, bet mikriņš stāv korķī. Sāku uztraukties, jo jāpaspēj uz autobusu, kas ir pēc četrudesmit minūtēm. Starplaikos, kad neskatos uz strauji lidojošajām sniegpārslām, nervozi raugos pulkstenī... Beidzot esam centrā! draudzene jau gaida. Abas steidzīgi dodamies uz mazu busiņu, kas mūs nogādās 250 km tālajā Rēzeknē. autobusā ir silti un pie mums atsteidzas miegarūķis. Iesnaužamies.. Kad pamostos, nekādi nevaru saprast, kur atrodamies. Aiz loga viss balts - apsniguši lauki, baltas lielas egles.. nekā kas varētu apgaismot par mūsu atrašanās vietu. Pasmejamies, ka tagad noderētu draudzenes telefons ar navigatoru. Drīz ieraugu pazīstamas vietas un saprotu, ka esam Pļaviņās. Esmu pārsteigta, ka pa tik lielu puteni pusotras stundas laikā esam jau pusceļā līdz mūsu galamērķim. Mazais autobusiņš apstājas un šoferis paziņo 15 minūšu pīppauzi.. par to esam priecīgas, jo kājas ir stīvas un kārojas arī kāda cigarete... tālaikais ceļš arī paiet ātri un mikroautobusiņš apstājas, lai izlaistu ārā. Kāmēr savācam mantas šoferītis uzaicina mūs vakarā ciemos.. (viņi dzīvo netālu no mūsu apmešanās vietas). Satiekam manu jauko trenerīti un, parnelaimi, cilveku, kurš varēja arī nebūt, bet.. nu ko lai dara.. Nevienmēr ir tākā gribētos, jāsamierinās.
Aizbraucam mājās, pārģērbjamies, padzeram siltu tēju un dodamies lauku izklaidēs - sabarojam zirgus, govis, cūkas. Tad braucam ciemos uz tuvējo stalli.. sniegs puteņo, ārā ir necauredzama tumsa, lāga nevar saprast vai braucam pa ceļu, vai pļavu. Kā negaidīts pārsteigums stallī mūs sagaida jaukā ķēvīte ar kuru kādreiz abas jājam. Maz jaunāgada pārsteigums. Pēc ciemošanās dodamies mājās. Sēžam pie galda un dzeram samagonku. Pēc trešās glāzītes man galīgi vairs negribas. Draudzene neļauj nedzert - viņa prot pārāk labi šantažēt. ehh.. nezinu tas labi vai slikti :D I 6 no RĪTA, kad dodamies pie miera. Nākamais rīts ir smags. Istaba griežas, nāk miegs, labi ka galva nesāp. Braucam uz stalli tur man jāiejāj jauna ķēvīte. Kka apsegloju, uzrapjos mugurā un dods draudzenei pakaļ, kura ir mugurā ķēvules brālītim. Diena ir skaista, bet auksta. Drīz alkohols atkāpjas un skatiens uz dzīvi kļust skaidrāks. Vakarpusē nolemjam aizbraukt uz Viļāniem ciemos. Tā kā ir tumš jāt nejājam, tik kūtī iemēģina Govi.. Jauks, silts krēsls - tik kustas. Mājās piedāvā šampanieti, bet nu galīgi negribas. Draudzene kkā pierunā vienu izdzert. Ilgi ciemoties nesanāca. Jau pirms vienpadsmitiem esam mājās. Saklājam galdu un sagaidam pulkstens 24:00 un līdz ar to jauno 2010. gadu. Laiks iet posties uz disenīti. Esmu pilnīgi skaidrā un saprotu, ka nevarēšu kārtīgi izālēties. Draudzene gan jau mājas izdzer pāris glāzītes. Aizejam. Mūzika galīgi garām, bet dejot nu dikti gribas. Piekrītu iedzert, atmetu ar roku visam un esju dejot. Tākā nu galīgi neesam vietējās, tiekam ātri pamanītas, un uzlūgtas dejot. Vienīgi sākumā nav neviena puiša, kas iekristu acīs. Pēc kāda laika uzrodas divi pieņemami (mūsu vecuma, bez meitenes, normāla paskata) un esam par to ļoti priecīgas. Parasti esmu kautrīga, bet puisis ir normāls un dejoju pēc sirds patikas.. Ignorējot, ka apkārt ir daudz caururbjošu skatienu. Bet, kāda viņiem daļa. Man ir jautri un jūtos laimīga.. Pārējais nav savarīgi. Vienā brīdī, parnelaimi, iešaujas prātā nelāga doma, ja nu starp daudzajām, tumsā glūnošajām acīm ir bijušie omītes darba kolēģi, kas varētu pazvanīt un visu vieņai izstāstīt.. Bet tas atī pagaist no mana prāta. Uz mājam aizeju 7ņos esmu nogurusi un tūlīt eju gulēt. Nākamjā rītā Braucam uz Tilžu. Lies melns ērzelis mūs jau gaida, viņš ir labā garastāvoklī un esam nolē'mušas pavizināties. Tā kā līdz šim viņš visus ir nometis, saimniece piedāvā šņabi, laikam, lai nebūtu bail, bet varbūt arī tāpēc, ka te tā visi dara. Atsakamies un dodamies jāt. Nosalušas atgriežamies. Uz galda uzliek limonādi. Laikam esam tiešam naivas - tā izrādās džins ar toniku. Apmuļķoja mūs. Tā nu sēžām rūnājam. Plīts iekurināta, iekšā silti un patīkami. Ar tumsas iestāšanos no medībām atgriežas saimnieks. Izejam arā uzpīpēt. Sals kož nepajokam. Saprotam, ka fūrites aizmugurē nosalsim mājupceļā (mašīnai ir divas vietas tikai, bet mēs esma 4), saskatamies un nospriežam, ka jāiedzer šņabis. Ieejam iekšām, saimnieks laikam lasa mūsu domas, jo glāzes jau ir pielietas un gaida mūs. Bieži laikam par šņabi neesmu tik laimīga. Par lielu pārsteigumu mums - viņš ir pat garšīgs. Tā nu 4tratā izdzeram 2vas pudeles, pa vidu vel ir mājāstaisīts vīns (mīlu). Uzzinam, daudzko jaunu, piemēram, ka zelta rokas nav domātas nozīmē, ka prot visus darbus labi darīt, bet.. ka prot kārtīgi apmīļot sievietes. Es gan cenšos ieskaidrot, ka mana omīte noteikti tā nedomāja, bet mūsos jau neviens neklausās.. Mus ar draudzeni pat neiedeva laga galvā, tik silti palika. Mūsu 4(nevēlamā personā) gan skaisti piedzērās. Tie vīrieši..
Rīts.. pamostamies un saprotam ka negribam braukt projām. Mājās varbūt arī gribas, bet tas ceļš ilgais liekas biedējošs. Sakārtojam somas un dodamies uz autobusu. Smejamies, jo trenera pasaka, ko kāds bij teicis klubā par mums: "Tu, taču teici, ka viņas ir kārtīgas meitenes.." Tā nu secinam, ka laikam neesam, bet īpaši piekrist tam negribam, jo mēs tak izklaidējāmies. Tad jau par kārtīgām var uzskatīt tikai mūķenes :D Pienāca mūsu busiņš lai vest mūs atpakaļ uz Rīgu..
nezinu vai tā ir patiesība vnk draudzene šo tekstu kkur nerā atrada
