Tolaik (pirms gadiem 14) tai nosaukumā kreatīvo latvieti neatpazinu. Sēdēju mašīnā ar svaigi iegādāto Monopola kasti rokās un man viss bija do feņi. Sapņoju par to, kā vakarā apjāšu brāli ar dzelzceļiem un nosūtīšu uz cietumu.
Veikala nosaukumu atcerējos nesen. Nodomāju – tā veikaliņa saimnieks savā plašajā vērienā noteikti pa šiem gadiem ir pietuvinājies Šleseram. Garāmejot uzsaucis – Čau, Ainār! Prieks tevi satikt! Kā sievai? – un nemanāmi paspiedis viņam ķepu – tā no kolhoznieka, kurā snaudušas ambīcijas, pārvēršoties, visticamāk, ciematu attīstītājā ar Cayenne, no kuras visas dzimtā miesta vāveres kļūst miklas vien uzzinot par tādas eksistenci.
Vispār, es reti hujeju. Nu tā pa īstam... Ar vaļā muti un nemirkšķinot acis – līdz izkalst lūpas un pār vaigiem sāk ritēt asaras.
Pirmoreiz tas bija Baltijas ceļā. Nekad nebiju redzējis helikopteru. Un visi teica, ka tur Īvāns lido.
Otrā reize bija dažus gadus vēlāk. Gulšņāju zem kāpurķēžu traktora, pētīju no slēptuves apkārtni un noskatījos, kā piedzēries traktorists sabrauc sava dēla jauno, nupat no daļām salikto riteni. Veselus divus mēnešus biju gaidījis, kad beidzot Januška (traktorista dēls) dabūs velosipēdam to nolādēto sēdekli, lai mēs varētu kopīgi aizbraukt nedaudz tālāk par kapiem un viņam negurtu kājas no stāvēšanas uz pedāļiem.
Trešā reize vēl nav beigusies. Tā sākās pirms nedēļām divām.
Brīvības ielā ievēroju afišu – Harija Ozola un Santas Zapackas 5 gadu jubilejas koncerts. VEFā.
Stāvēju pie plakāta ar pavērtu muti un domāju – pag, pag.. Atceros tādu arhaisku tēlu kā Odisejs Kostanda.. Džinsu kreklā un biksēs tautiski pietupis pie ugunskura. Atceros Sergeju Čudinovu. Viņa briesmīgo metienu. Es pat zinu, kas ir Sončika (sākotnēji domāju, ka tā ir tā, kas ir pārgulējusi ar visiem Līviem, bet tad zinoši ļaudis apgaismoja, ka tā esot tā, ar kuru Līvi ir atteikušies pārgulēt). Bet kas, pie velna, jūs tādi, mīlīši, esat? Turklāt VEFā koncis.. Šerpi!
Paklausījies ierakstus, es ahujel. Tas ir tikpat rosinoši kā Beigbeders. Paklausies/palasi un tev jau shēmiņa galvā sāk likties – ko un kā darīt, lai tu būtu nozares ķēniņš! Legāli! Galvenais, ātri! 5 gadi dzīves – tas nav nekas!
Nospraužam atskaites punktu un dragājam!
Ja rīt sākšu nodarboties ar loka šaušanu, pēc pieciem gadiem Latvijas čempionātā es būšu otrais!
Ja rīt sākšu rakstīt dzejoļus, pēc pieciem gadiem es būšu Kultūras ministrijas valsts sekretārs!
Ja rīt sākšu lasīt svešvārdu vārdnīcu, pēc pieciem gadiem Roberts Ķīlis man gatavos kafiju un pienesīs izdrukātās lapas!
Galu galā... Ja rīt kādam paziņam pajautāšu vai viņam nav Šlesera tālrunis, pēc pieciem gadiem ar jauno Cayenni pierullēšu pie sava kolhoza bāra „BĀRS”, pavēršu logu un pilnā rīklē aurošu „Darbs un darbarīks” – tik ilgi, kamēr mašīnu neaizpildīs dažādu vecumu draiskules ar blēņu galvās.
Lūk, cik vienkārši viss pie mums! Par to arī hujeju.
