Jau 4.dala,sis smaidins-
nozime atstarpi starp anektodem Čukča sēž uz sliedēm, nāk vilciens svilpdams, bet čukča nekust no vietas un nobrauc viņam kājas. Pēc kāda laika viņš aizšļūc pie kaimiņa papļāpāt. Kaimiņš piedāvā tēju un uzliek čaiņiku vārīties, kā arī aiziet uz pagrabu pēc zaptes. Atnāk atpakaļ un redz, ka čukča dauza čaiņiku un kliedz: „Šitos vajag sist, kamēr maziņi!”
Inženieris, grāmatvedis, ķīmiķis un deputāts saderēja, kura kaķis ir visgudrākais.
Inženieris pasauca savējo:
- Nu, Iks-kvadrātā, parādi viņiem.
Iks-kvadrātā piegāja pie galda paņēma papīru un zīmuli, uzzīmēja apli, kvadrātu un trīsstūri. Visi atzina, ka tas ir neslikti.
Tad grāmatvedis pasauca savu:
- Nu,Tāme, parādi viņiem!
Tāme aizgāja uz virtuvi, atnesa duci cepumu, kurus salika četros vienādos stabiņos. Visi piekrita, ka tas arī nav tik slikti.
Pasauca ķīmiķis savējo:
- Nu, Pincete, rādi!
Pincete atnesa no ledusskapja piena paku un salēja divās glazēs precīzi 150 un 200 mililitrus un neizlēja ne pili. Visi sajūsmā.
- Nu, un ko tavs māk, visi jautāja deputātam? Un tad deputāts teica savam kaķim:
- Nu, Pīpauze, parādi kaut ko!
Pīpauze apēda visus cepumus, izdzēra visu pienu, uzčurāja Iks-kvadrāta zīmējumam, izvaroja visus pārējos kaķus, sāka kunkstēt, ka no tā viņam sasāpējusies mugura, uzrakstīja sūdzību par kaitīgiem darba apstākļiem, aizsūtīja to uz sanepidstaciju un paņēma slimības lapu uz atlikušo dienas daļu.Brigadieris iedod krāsotājiem divas bundžas ar krāsu, jānokrāso siena. Pēc laika krāsotajiem uznāk slinkums un ieraut gribas. Nosprieda pārdot vienu bundžu. Lai nerastos aizdomas, nosmērēja ar krāsu zirgam purnu, kas netālu ganījās.
Atnāk brigadieris, visi pilnā, siena nenokrāsota.
— Kāpēc nav nokrāsota?!
— Krāsa nepietika.
— Es pat vairāk izsniedzu!
— Tas zirgs izdzēra, re— viss purns ar krāsu!
— Kas to būtu domājis! Maita tāds! Pirms nedēļas aprija paliktni ar ķieģeļiem..— Dzirdēji, Lielās Lācenes zvaigznāju grib pārdēvēt par Lielā Lāča zvaigznāju!
— Kādēļ?
— Runā, ka agrāk teleskopi nebija tik spēcīgi, ne visu tajos saredzēja...Maršruta taksometrs pilns ar pasažieriem, visi klusē un savā nodabā kaut ko domā. Pieturā atbrīvojas vieta uzreiz aiz vadītāja un tajā apsēžas jauna sieviete, apmēram 22—23 gadus veca ar savu 4 gadus veco meitiņu. Viņa sēž ar muguru braukšanas virzienā, ar seju pret visiem pārējiem pasažieriem. Tikko maršruta taksometrs izkustās, mazā meitenīte sāk činkstēt: “Mammu, nu nopērc man bārbiju.. Lūdzu, nopērc...” Pie tam, dara to neatlaidīgi un visdažādākajās tonalitātēs. Visiem pasažieriem šī īdēšana jau krietni bija līdz brošai, kad beidzot māmiņa neiztur un asā tonī atcērt: “Nu priekš kam tev bārbija? Tev mājās jau ir trīs bārbijas!”
Šajā brīdī meitenītes stratēģija mainījās. Viņa sapūtās un apklusa. Vēl pēc pāris pieturām dusmīgā balsī ierunājās: “Ja tu nenopirksi man bārbiju, es par tevi kaut ko pastāstīšu vecmāmiņai!”
Māmiņa: "Nu ko tad tu tādu viņai par mani pastāstīsi?"
Meita: "Pastāstīšu, pastāstīšu. Es kaut ko redzēju."
Visi pasažieri saausījās un ar aizturētu elpu sekoja, kas notiks tālāk.
Māmiņa: "Nu un ko tad tu redzēji?"
Meita: "Es redzēju, kā tu vakar tētim bučoji pincīti!"
Maršruta taksometru pāršalca smieklu vētra, sieviete apturēja taksometru, piesarkusi paķēra meitu padusē un izleca ārā no busiņa.
Domājiet ar to viss beidzās? Ne tuvu! Viņas vietā iekāpa vīrietis ar savu apmēram 8 gadus veco dēlu. Visi pasažieri turpināja mocīties smieklu konvulsijās, vīrietis, protams, neko nesaprata un tikai dumji smaidīja.
Pēkšņi dēls ierunājas: “Tēti, nu nopērc man zaldātiņus..”
Taksometra pasažieri ierēcās ar divtik lielu jaudu, šoferim bija jāaptur taksometrs, jo viņš no smiekliem nevarēja pabraukt.
Kad šoferis bija atguvis elpu un varēja jau parunāt, viņš pagrieza pret salonu savu piesarkušo seju un ar smieklu asarām acīs paziņoja: “Vecīt, tu labāk viņam nopērc tos zaldātiņus – tici man, tā būs labāk!”
Vīrietis ar dēlēnu brauca vēl pāris pieturas, visi pasažieri locījās smieklos, bet viņš skatījās uz pārējiem ar dziļu neizpratni acīs.
Paldies par skatisanos
