Man nekad nav patikuši ziemas ķirši, jo galu galā ķirši ir ogas un ogas man nepatīk jau kopš bērnības, kad vecāki man dārzā spieda tās lasīt. Man labāk patika lasīts kolorādo vaboles no kartupeļu lakstiem un ielikt tās starp rādītājpirkstu un īkšķi un ar stipru piespiešanu tās saspiest, lai to smirdīgā sula uzšļācas uz manas māsas dibena, kura tajā brīdī ravēja gurķu dobi.
Es ticu evolūcijas teorijai, ka cilvēki ir cēlušies no pērtiķiem, jo man ir spalvaina dirsa un diezvai Ādams būtu tici klāt Ievas sulīgajai pīzd..... aizliegtajam auglim skraidot apkārt pliks ar spalvainu dirsu, kas izskatījās kā Amazones mūža meži, tāpēc loģiskakais secinājums, ka dažiem mūsdienu idivīdiem spalvaina dirsa ir saglamājusies no mūsu senajiem senčiem, kuriem bija izcilas ziemas ķiršu audzēšanas tradīcijas. Jo klimats un augsne bija neierasti labvēlīga, kas ļāva pēcāk pabarot visu ģimeni.
Jāteic godīgi, ka arī manai dirsai ir piemērota augsne un labvēlīgs klimats, kaut arī augsne nav tik auglīga kā tā bija senajā Divupē. Tomēr ziemas ķirši aug. Ziemas ķiršu augšanu es varētu pielīdzināt latvāņu augšanai, tos ir regulāri jāpļauj, lai tie neaugtu un neizplatītos, tā pat ir arī ar ziemas ķiršiem, dirsa ir regulāri jāskuj, lai tā būtu gluda un nerastos nekādi pumpuri.
Nav jau tā, ka es negribu skūt dirsu, bet es domaju, ka tas nav parocīgi un vienam visu vagu izskūt nav iespējam un diezvai kāds gribētu palīdzēt rušināties ar kapli pa vircas vagu. Tāpēc, manuprāt, labākais veids būtu izvaksēt, bet savukārt izvaksējot tas varētu liegt man kādu mēnesi apsēsties. Un uz jautājumu, kāpēc es nesēžu es atbildētu: “Ai, tikko novaksēja man dirsu baigi sūrst”, man atbildētu: “Ko Tu vari dirst, Tev ir hemoroīdi”!!!
Tāpēc esmu nonācis krustcelēs, jo ķirši aug ar katru diršanas reizi, slauki vai neslauki to pakaļu. Tie ir kā neiznīdējamas nezāles, kuras tā vien gribas iznīdēt ar ķīmiskajām vielām, lai pazūt no manas dzīves. Es ilgi prātoju labāko veidu kā tikt no tiem vaļā un pēkšņi man iešāvās galvā lieliska doma, kā tikt vaļā un ar to izdarīt kādam labumu.
Viss ir pavisam vienkārši, kad ziemas ķirši ir nogatavojušies un ir laiks tos noplūkt, tad vienkārši ir jānovelk bikses un pliko dirsu ir jāizbāž ārā pa logu un jāgaida pirmie viesi. Es ieteiktu vispirms iebarot tos, uzkarot uz loga kādu speķa gabalu vai maizes riku, lai zīlītes un zvirbuļi zin kur jālido pēc bārības. Un drīž jau tie ir klāt, to var just, kad asie nadziņi piekļaujas mīkstajai miesai un tiek viegli knabāts šad tad izraujot kādu spalvu. Kad jūti, kad sāk kniebt dirsā tad zini, ka raža ir aplasīta, tad laiks doties iekšā istabā. Tā ir kā simbioze, kas dod labumu man un putniem, kuri dodas prom ar pilniem vēderiem.
Manuprāt, jāuzmanās no vārnām, kas var izmantot izlikto barību savām vajadzībām un kad tās knābtu, tad dažs labs zaudētu nevainību. Kā arī vasarā šo procesu izlaist, jo strazdi cik es zinu ir kā traki uz ķiršiem. Atlidos bars un netikai ķiršus aplasīs ari riekstiem tiks klāt.
“Ko Jūs tur dariet perversuli”!!!?? “Sarmītes kundze, viss kārtībā, es baroju putnu, rūpējos apkārtējo dabu”
