Man likās smieklīga pasaka un nedaudz ar melnio humoru.
Ievērtē arī Tu un ja patika iekomentē.
Man likās smieklīga pasaka un nedaudz ar melnio humoru.
Ievērtē arī Tu un ja patika iekomentē.
Piektdien tā ap pusdienlaiku zaķis vārdā Mārcis ieradās pie vilka laikā kad tas meditēja. Gar vilka migas pagalma vienu pusi tecēja neliels meža strautiņš. Meža skaņas papildinātas ar ūdens burbuļošanu sniedz pelēcim meditatīvā miera mirkļus, kurus viņš tā alka baudīt, un kurus garausis brutāli pārtrauca.
Un, tātad, ieradās šis zaķis skaļi saucot: „Sveiks R-R-Ro!”
Vilka pirmā doma bija:- Kas pie velna notiek?-
Daudz neprātojot viņš jautāja: „Zaķi, tu neko neesi sajaucis?!”
Zaķis uzmeta saimniecisku skatu pagalmam un pašapzinīgi bilda : „Zini, vilks, es te tagad dzīvošu!”
Gan Ro, gan zaķis ļoti labi zināja par to, ka tieši vilks ir vainojams pie vairāku desmitu zaķa radinieku ”pazušanas”, un tāpēc vel jo dīvaināka bija zaķa uzvedība. Vilks sāka prātot vai gadījumā pēc ”cūku mēra ” un ”putnu gripas” mežā nav parādījusies kaut kāda ”zaķu trakumsērga”, ka garausis pazaudējis bailes ierodas ar provokatīviem paziņojumiem. Sakarā ar to vilks kļuva uzmanīgs. Traku zaķi, ja kas, ēst galīgi negribējās. Norijis pēkšņi saskrējušās siekalas Ro gaidīja ko Mārcis teiks tālāk. Un zaķis tiešām turpināja: „Gribu šurp atvest zaķenīti un padraiskoties!”
„Ak tā...”, vilks tēloja neizpratni „ bet vai tev neliekas, ka interjers tam ir mazliet nepiemērots? ”
Apkārt vilka pagalmam mētājās daudz dažādu dzīvnieku kaulu un virs guļam alas karājās auna galvaskauss ar vareniem ragiem, kuru Ro pagājušo vasaru nospēra no lopkautuves.
Mārcis lielīgs: „Nē, ir labi! Iebarošu viņai dažas sēnītes un sekos man zaķene ar rozā brillēm kurp vien vedīšu!”
-Ak, tātad sēnītes saki.... Tas šo-to izskaidro.- Nodomāja vilks un plašā smaidā pavēra purnu. Tagad kad bija skaidrs, ka zaķis nav traks tikai apdullis, Ro sajuta kā atkal izdalās siekalas domājot par tieši šo zaķi sēņu mērcē. Bet zaķis tikmēr turpināja: „Nemīz vilks es uz ilgu laiku neaizņemšu tavu teritoriju, pēc nedēļas varēsi atgriezties! Man ir doma pēc kāda laika doties tālāk uz dienvidiem. Runā, ka tur lācim esot ahūnā miga uzcirsta, būtu tā-kā jāiemēģina ar vietējām zaķenēm!” Piemiedzis ar aci vilkam Mārcis vel piebilda: „Tu taču saproti par ko es.... ?”
Zaķa bezkaunība kaitināja Ro un viņš bija gatavs pārmācīt bezkauņu, bet tad apjauta vienkāršu matemātiku: divi zaķi ir vairāk kā viens. Nāksies tikai doties prom, un atgriezties vakarpusē, kad jau divi apdulluši zaķi gulēs uz vakariņu galda. Protams, bija risks, ka zaķis var neatrast sev zaķeni. Bet zinot vairākuma zaķeņu pavieglo uzvedību tas bija maz ticams notikumu pavērsiens.
Ro devās prom, Mārcis palika ievērtēt jauniegūto teritoriju. Ideja izdzīt vilku no viņa teritorijas radās pēkšņi, un kā jau visas ģeniālās idejas graužot nelielās sēnītes zem nokritušā milzu koka. Uzmetis vēlreiz skatu vilka īpašumam zaķis arī devās prom prātā jau izbaudot gaidāmos seksuālos varoņdarbus.
Vakarā Ro nogaidījis puskrēslu devās atpakaļ uz savu migu. Atlikušo dienas daļu pavadījis vērojot aitas aplokā pelēcis pamatīgi bija sakaitinājis kuņģi, ēst gribējās ne pa jokam. Jau no tālienes varēja dzirdēt zaķu trokšņošanu pagalmā, un ieraugot notiekošo savā pagalmā vilks domīgi, klusu novilka: „Nu, jā...”
Mārcis izdzenot vilku no migas bija kļuvis par lielu vīru, un tādu kā vietējā mēroga varoni, tāpēc veselas divas zaķenītes bija piekritušas būt par viņa izklaidi uz nakti. -Vel jo labāk!-, nodomāja Ro.
Nākamajā rītā, pēc brangām vakariņām vilks jutās omulīgs un laimīgs, spraužot zaķa galvu uz zara, jo bija nolēmis to saglabāt kā trofeju. Ro pie sevis murmināja : „ Nu tevi gan es ilgi atcerēšos Sēņu Zaķi!”
Pasakas morāle vienkārša: Ja Tu domā, ka Tev drīkst visu, padomā vēlreiz!