Spožs saules stars caur sen nemazgāto loga rūti no ārienes ielauzās Vinnija Pūka trūcīgajā miteklī izgaismodams piemēsloto grīdu un tumšos, zirnekļu tīkliem noaustos, griestus. Pašu Vinniju nekur neredzēja. –Pūūk,- vārgi izdvesa sivēns. Neviens neatsaucās. Viņš saņēma visus spēkus un meiģināja vēlreiz -Pūūhrr,- sanāca skaļāk ,bet diemžēl ar nepareizo galu. Atkal klusums. Pēkšņi Sivēntiņu sagrāba paniskas bailes. Ja nu vakar noticis kas briesmīgs ! Ja nu lācēnu, viņa labāko draugu, piemeklējusi kāda briesmīga nelaime. Un viņš, nabaga ruksītis, palicis pavisam viens . Pavisam viens un vientuļš, kopā ar savām smagajām paģirām, šajā briesmīgajā pasaulē. Šī atziņa mobilizēja, un Sivēns izgrūda skaļu un sirdi plosošu, – Vīīnnīīj!- Rezultāts nelika sevi ilgi gaidīt. No galda apakšas atskanēja tāda kā tītara guldzināšana. Ttad likās, ka kāds būtu norāvis ūdeni klozetpodā. Beidzot no turienes iznira arī paša skaņu avota pinkainā galva ar mazām, no dzeršanas aizpampušām ačtelēm. –Ko kviec tā, it kā tevi kāds taisītos nokaut, tu dullā cūka! Vai arī tu tēlo irokēzu virsaiti ar savu sarkani nomālēto ģīmi?- šķendējās Vinnijs, meiģinādams savu rumpi izdabūt no galda apakšas, ar cēlu mērķi novietot to vertikāli . No trešās reizes viņam tas arī izdevās un viņš nemaz nebūtu Vinnijs Pūks,ja viņa prātu nesāktu tūlīt pat nodarbināt doma –kā salāpīt paģiras?- Galds nesolīja pretīmnākšanu šajā svarīgajā lietā . Un „klusā daba „uz tā bija pārstāvēta vienīgi ar dažiem netīriem šķīvjiem un ēdienu atliekām, starp kurām savas dzīres bija sarīkojušas vai visas tuvākās apkaimes mušas. Bildi vainagoja ducis tukšu plastikāta trauku ar uzrakstu ”Medalus”
-Ē-he hē,- bēdīgi novilka Vinnijs, pārlūkodams galdu ,vārgā cerībā atrast tur kaut malku tā ,pēc kā neremdināmi šobrīd slāpa abu draugu dvēseles. -Nu saki taču sivēntiņ , vai medalam nepiemīt kāda mīklaina ,neizskaidrojama īpašība? Vakar viņa bija tik daudz, bet šodien, kad tev zvērs, viņa visvairāk gribās ,nav ne pilītes. -Tev taisnība , Vinnij, bet pasaulē vienmēr atradīsies krietni draugi, kuri nekad neļaus mums „izkalst”. Vajag aizstaigāt ciemos pie Trusīša.- Pareizi , Sivēn!-
uzgavilēja Pūks. –Pie tā intiliģenta jau vienmēr kau kas atradīsies priekš īstiem draugiem. Sacīts-darīts.
Teikt ka Trusīša ala pa šiem gadiem būtu izmainījusies nozīmētu samelot. Tas pats smilšainais caurums ar tiem pašiem nemainīgajiem ieejas gabarītiem, ko gan tikpat droši nevarēja apgalvot atiecībā uz Vinniju Pūku. Viņa brangais alusvēders bija kļuvis par problēmu katru reizi, kad nācās iekļūt Trusīša miteklī, un vēl jo vairāk, izkļūt no tā. Šiem gadījumiem Sivēntiņš bija apgādājies ar pamatīgu saspraužamo adatu, kuru vienmēr nēsāja sev līdzi. Tas ka arī šoreiz to nāksies likt lietā šaubas neradīja. Vinnijs ,kā vienmēr gribēdams būt pieklājīgs, iebāza galvu alā un bazūnēja tā ka visas sliekas palika kurlas. –Atvainojiet , vai ir kāds mājās?- Kādu laiku valdīja klusums. Tad kaut kur no alas dziļumiem atskanēja nikns – Nav un līdz pastardienai nebūs. Ko jautā, vecais tusni ? Lien tik iekšā, ja jau esi atvilcies. Vai tad vēl arvien esi uz to spējīgs? Godīgi sakot Vinnijs pavisam nebija spējīgs ,bet sajutis adatu savā mīkstākajā ķermeņa daļā, brīnumainā kārtā šīs spējas atklāja.- Oi-oi –oi , Sivēn , var taču arī bišķiņ vieglāk- . Piedod ,Vinnij,- taisnojās draugs ,noglabādams adatu. Nu ko tu Sivēntiņ . Problēma jau nav tur, ka tu man mīkstumā..., bet gan tur, ka nežēlīgi sāp.- filosofēja Pūks , ieveldamies Trusīša apartamentos. Par apartamentiem tos nosaukt varēja tikai ar lielu piespiešanos un piemiedzot acis. Jo vaļējam acu skatienam tūlīt atklājās mājokļa askētiskais iekārtojums. Šeit gan nevaldīja tāda nolaistība kā pie Vinnija Pūka. Gulta ,galds ,četri izļodzījušies krēsli un veca noplukusi bufete alas stūrī būtu arī visa mājokļa bāgātība ,ja vien neņēma vērā lielu spoguli ar bagātīgiem kokgriezumiem rotātā rāmī ,kurš liecināja arī par labākiem laikiem saimnieka dzīvē. Trusītis bija alhagoliķis-vienpatnis. Un tā kā bija vēl saglabājis dažas intiliģenta iezīmes centās šo netikumu rūpīgi slēpt. Spogulis pie sienas tad arī kalpoja viņam par draugu un pudeles brāli. Tikai daži miglaini pleķi uz tā spožās virsmas liecināja par dažu labu tostu viņu starpā. Vinnijam un Sivēntiņam tas viss jau sen nebija nekāds noslēpums ,bet viņi taktiski izlikās to visu nezinām. Trusītis bija pārcietis smagu delīrija nakti .Balti kurmji gandrīz visu nakti bija dancojuši līnijdejas pa viņa istabu. Daži nekaunīgākie pat bija meiģinājuši ierāpties pie viņa gultā, un rāvuši to līdzi dejā. Trusītis bija pamatīgi nomocījies ar slotu tos trenkādams pa mitekli, un tagad nāvīgi gribēja gulēt.- Šitie, abi divi,- pēc Trusīša domām bija ieradušies,- nu galīgi nelaikā.- Trusītis vēl arvien bija saglabājis labas manieres, un tādēļ nelika viesiem neko manīt. Pat vairāk. Viņš tūlīt saprata kāda liga viņus atvedusi un piedāvāja ko iedzert. –Jums kā ..., ar zaceni ,vai ierausiet tāpat?- Sivēntiņ, mums kā...? pārjautāja Pūks un tūlīt pat arī izlēma .- Mums gan tā ,gan šitā. - Uz galda parādījās apkaltis maizes klaipiņš, sīpols un pusizdzerta pudele „Pūces dzidrā” Ja kaut kas tajā arī bija dzidrs, tad nu vienīgi pudeles stikls. -No kā vecā to ļergu brūvē?- painteresējās Vinnijs, ostīdams maizes garoziņu pēc pirmās „šļukas.” -Runā ka no purva sūnām.- Varēja manīt ka līdz ar pudeles līmeņa krišanu abu viesu „veselība” manāmi cēlās. - Labi sēžam. Vai ne Sivēn ?- -Klau ,Trusīt, vai tev vairāk nav...?- Painteresējās Vinnijs centīgi pētīdams pudeli ,it kā tajā būtu ielikta atbilde. Kāpēc tā ir tukša? –Nē, nav vis. Tā bija vienīgā, un es to turēju zālēm.- Meloja garausis. Vai kāds vispār varēja iedomāties tās dvēseles mokas kuras nācās izbaudīt Trusītim-alhagoliķim ,vērojot kā dārgais šķidrums pazūd ciemiņu rīklēs, un pašam tēlot atturībnieku. Garausis ne par kādu samaksu nebūtu atdevis to vienīgo ,dārgo trauku, kurš vēl glabājās bufetes tālākajā stūrī gaidot savu saimnieku. –Pavisam, pavisam nav,- drošības pēc vēl pārjautāja Pūks, –knosīdamies uz krēsla. Nu tad ko nu vairāk . Paldies šitām mājām ,iesim uz nākošām,- rezumēja Vinnijs . -Iesim, mans mīļais draugs Sivēntiņ, un apciemosim I-ā. Nez kā viņam tur bez mums klājas? Sen nav redzēts. Jau veselu nedēļu. Paldies tev, Trusīt, tu esi īsts draugs.- Vāvuļoja mīlestības jūtu pārņemtais lāčuks ,meiģinādams brāli Trusīti uz atvadām nomutēt. – Nu ko jūs ,ko jūs ,bija tik patīkami ar jums pakavēt laiku,- demonstrēja vārdiskus reveransus Trusītis, vadīdams nelūgtos ciemiņus uz izejas pusi. Ko viņš šai mirklī domāja, mums labāk nezināt.
Ceļš uz ēzelīša I-ā- mājas vietu abiem draugiem vairs nešķita bezgalīgs, jo abu galvas pildīja patīkams žvingulis. Kā vienmēr tādās reizēs no Vinnija zāģu skaidām piebāztās galvas sāka lauzties ārā „dzejnieks”
Tas ir laimīgs rīts ,ja Sivēns ir ar mani kopā.
Bēdīgs būtu tad ,ja nebūtu mums stopā.
Dzersim Sivēn abi mēs, kamēr būsim lopā
Lai skan dziesma šī, par mums abiem kopā
-Stop,Sivēn!- pēkšņi aprāva savu poēziju Pūks. –Kā tu domā? Vai pie Iā tajā mežābolu vīna muciņā būs vēl kas atlicis priekš saviem draugiem? -Droši ka būs ,Vinnij. Viņam taču ir citas prioritātes drošināja Sivēntiņš -Nu ja tā ,tad uz priekšu!
Ja mucai būtu kājas ,
Tā aizietu no mājas,
Bet Vinnijs tūlīt nāks
Un iekšās salies,blākš.
Tā tīri jautrā prātā abi gājēji sasniedza ar dadžiem aizaugušo strautiņa ieloci ,kur I-ā mēdza uzturēties. Nācējiem pa gabalu likās ka ēzelītis stāvēja ar priekškājām iebridis ūdenī un nekustīgi vēroja savu atspulgu . -Sveiks ,I-ā tu „vecā āda”- Jau iztālēm sauca Pūks. Ēzelītis pat nepakustējās. - Kas tad šim lēcies? – brīnījās Pūks ,kasīdams pakausi. –Sivēn ,parausti viņu aiz astes . Viņš trakoti niknojas kad tā dara. Laikam nevar aizmirst, ka bija to kādreiz pazaudējis. Vieglāk ,vieglāk ,ne jau tik stipri. Nopelnīsi sev skroderdienas.- rājās Vinnijs. Tomēr akcija vēlamo rezultātu nedeva. I-ā pat nepakustējās. Vai zini ,šņukuriņ ,es otro reizi dzīvē neko nesaprotu. Pirmo reizi ar tām nepareizajām bitēm, bet tagad ar šo pegasu. Norūpējies prātoja lācēns, mēģinādams apiet I-ā no priekšpuses. Vai manu dieniņ! Sivēntiņ ,bet viņš taču skatās pats savās „aknās”, un ir pilnīgi „atslēdzies!” Acu vietā baltumi vien spīd! Man viss tagad ir skaidrs , Viņš atkal driģenes ir sapīpējies. Tā „zālīte ”viņu nobeigs. Vaimanāja Vinnijs, purinādams slapjās kājas. - Tu sivēn, esi pie tā vainīgs. Nebūtu tu toreiz viņa dzimšanas dienā pirms 20gadiem dzērumā saplēsis to sarkano gaisa balonu, nebūtu viņš sasirdzis ar... Nu kā viņu tur sauc? Ak jā; depresiju.- -Ahā,- iesaucās Sivēntiņš. -Un vai tu labāks ? Tukšu grāpi uzdāvināji! Nevelti saka „tukši trauki laimi nenes”
- Sivēn, parunāsim par ko citu, –sadrūvējies norūca Pūks. -Nāksies laikam kātot uz Septiņjūdžu mežu, jo te mums nekas šobrīd „nespīd.” I-ā „atgriezīsies” labi ja uz vakarpusi.- Vinnij, tu domā iet pie Pūces?- painteresējās Sivēntiņš. –Nu kur tad vēl atliek iet?- Laikam jau tev taisnība ,Vinnij, bet viņa mums neko nedos. Par velti ,uz ”krīta”nedos,- nopūtās Sivēntiņš. -Iedos gan. Nekur neliksies. Viņa jau no tādiem kā mēs arī iztiek . Mēs esam viņas labklājības avots. Kā tu domā , par kādu naudu viņa savu no, Dzegūzes piedzīvoto, atvasi koledžā skolo? Par mūsu... Mūsu sūri ,grūti nopelnīto pensijas naudiņu.- izdarīja slēdzienu Vinnijs Pūks, kopā ar Sivēntiņu „stūrēdami” Septiņjūdžu meža virzienā. Jo tieši tur atradās Pūces „točka”. -Tu vēl , Sivēntiņ , pieredzēsi ,kad tas Pūces ku-ku izskolosies ,tad sāks mūs mācīt kā pareizi jādzīvo.-
Tā sarunādamies viņi jau tuvojās Septiņjūdžu mežam ,kas patiesībā vairs nebija nekāds mežs. Liela ,aprūsējusi plāksne pie staba, izdangāta meža ceļa malā, vēstīja. -Meža izstrādes darbus veic kompānija „Kristofer Enter Praisis.” Tas ka uzrakstītais vairs neatbilst patiesībai bija redzams no vienmuļā, ar celmiem nosētā līdzenuma -Zini Sivēntiņ, katru reizi kad es paklūpu uz šiem celmiem es pieminu Kristoferu. Viņš bija tik jauks zēns ,un mūsu labākais draugs, bet tad izauga, kļuva bagāts, un te nu tu redzi viņa darba augļus. Pat dzimtais mežs viņam nelikās saudzējams . Eh, nauda nauda. Vai tad visu var izmērīt naudā ? Ja nu vienīgi „Medalu”,-grūtsirdīgi nopūtās Pūks, tuvodamies ar savu draugu Pūces miteklim, kurš tāpat kā sendienās, bija izvietojies tajā pašā milzīgajā ,vecajā kastaņkokā. Atšķirība bija tikai tā ,ka meža zāģeru pažēlots, kā vecs un Pussatrunējis, tagad tas auga nevis mežā, bet plēta savus dižos zarus par celmaino izcirtumu.
Pūces dobuma durvis rotāja, nevis divas uzrastu plāksnītes kā senāk ,bet gan glīta selektora kastīte ar sudrabainu pogu. Pūks enerģiski nospieda to. Pēc laiciņa selektorā atskanēja Pūces čērkstošā balss. –Nu kas man atkal traucē skatīties „Hameleonu rotaļas”- Pūce ,tie esam mēs. Sivēntiņš un Lācēns.- Atskanēja vairāku aizbīdņu un slēdzeņu skrapstēšana. Durvis pavērās. Uz sliekšņa, ar spārnu piesegusi acis, stāvēja Pūce. –Nolādētā gaisma. Neko nevar saskatīt ,- piktojās viņa. Milzīgās acis, aiz zelta pensnejas rotātā knābja, lūkojās taisni virsū abiem atnācējiem. -Tie tiešām esat jūs ,pasaules staiguļi?- Nu ja ka mēs. Tas ir tik pat droši, kā tas ka man galvā ir zāģu skaidas- dievojās Pūks.- Un ko tad jūs vēlaties?- Pūce, vajag kādu „trauku”- lietišķi paziņoja Vinnijs un nodublēja to ar izteiksmīgu žestu. –Nu un vai nauda jums ir? –tikpat lietišķi painteresējās saimniece. –Pūce, nav; bet būs. Saņemšu pensiju un norēķināšos. Tu mani zini.- Zinu gan .- atcirta Pūce. Viņas balss kļuva ledaini salta. Tik salta, ka viņai pašai acīmredzot sametās vēsi un viņa centās dziļāk ievīstīties pār pleciem apmestajā čigānietes lakatā. –Nav man nekādu „trauku!” Viss! Izbeidzās”trauki”!-un meiģināja aizcirst durvis. Pūks bija laicīgi paredzējis šādu gājienu, un fiksi ielikta kāja durvju spraugā, glāba abus lūdzējus no pilnīga fiasko. -Nē, Pūce, tā tā lieta neies. Vēl nav bijis gadījuma, kad tu būtu tukšā,- lietpratīgi paziņoja lācēns. -Var jau būt ka nav bijis, bet vakar te bija Tīģeris, un konfiscēja visu pa tīro. Tu taču ,Pūk, pats zini, kā viņš vienmēr ir bijis ”uz augšu pasists,” bet kopš aizgāja strādāt par ķruķi dūzenē”, pavisam par nezvēru palicis,- žēlojās Pūce. -Jā ,jā ! Īsts nezvērs- ,piebalsoja Sivēntiņš. –Viņš man atņēma manu gaisa šauteni. Teica ,ka tādam plencim kā man nedrīkstot būt mājās šaujamieroči. Nu kas es par plenci ? Tā- . Iedzeru mazliet, kad ir nauda. Aizvainojoši ...,vai ne,Pūk. –Tu, Sivēntiņ ,paklusē. Bet tu ,Pūce, ”nepūderē” manas žāģu skaidas galvā. It kā es nezinātu, ka Tīģeris ir tavs „jumts”,- saniknojās ne pa jokam Vinnijs. -Ja tu ”peļu vampīr” tūlīt pat nepagādāsi ar ko izskalot mums rīkles, es tavam rūpalam pielikšu treknu punktu. Visiem pastāstīšu, ka tu savam „dzidrajam” lej klāt āpšu mīzalus, un no tavas dziras kaimiņu mežā arī tā „dzeltenā” sērga izcēlusies. Redzēsim kā tavs veikals tad plauks un zels-,draudēja Vinnijs. Šķiet sacītais uz Pūci atstāja vajadzīgo iespaidu. –Kuš ,Vinnij, kuš. „Nelēc tak uzreizes uz ecēšām”-, jau pielaidīgāk mēļoja vecā viltniece. -Mēs tak pašu ļaudis, un vienmēr varam vienoties. Dažas pudelītes ,pašas vajadzībām, jau vēl ir paglabātas- -Nāc ,Sivēn ,man līdzi. Tu tāds mazāks. Iedošu ar. Bet tu ,Vinnij, mazliet uzgaidi tepat.- Pūce ar Sivēntiņu pazuda kaut kur dobuma dziļumā ,no kura plūda televizora pārraides skaņas. Pēc brītiņa triumfējošais Sivēntiņš ar „Pūces dzidrā „pudeli rokā parādījās uz durvju sliekšņa. -Sivēntiņ, un tas ir viss? Par ko tad es te tā cīnījos, nosvīdis. Njā, aizsūti muļķi pēc pudeles ,viņš vienu arī atnesīs, -iedzēla Pūks. – Mudīgi joz pēc otras.- Sivēns atkal nozuda dobuma dziļumā. Atskanēja kņada. Varēja dzirdēt kā Pūces čērkstošā balss pieminēja Pūka māti ,vecmāti un vecvecmāti ne jau tajā godājamākajā nozīmē. Beidzot andele Pūces namdurvju priekšā bija beigusies ar Pūka uzvaru. Ieguvumu glabādams viņš uz atvadām zvērēja reklamēt Pūces „brīnišķīgo” dzērienu vai visā plašajā apkaimē, un parādu atdot uzreiz pēc pensijas saņemšanas. Pūces pēdējos vārdus abi draugi jau vairāk nesaklausīja. -Drīzāk man aste sāks ziedēt, nekā tas lācis parādu atdos.-
Tajā pēcpusdienā Sivēntiņš ar Vinniju nekur tālu neaizgāja. Piemetušies turpat izcirtumā uz kāda celma, viņi beidzot varēja nodoties tam, kas bija kļuvis par viņu dzīves jēgu un saturu. Vakara saules pielietajā izcirtumā , nemuzikālā duetā, skanēja kāda tautā pazīstama dziesma.
Šalc zaļais mežs, kur lakstīgalas dzied.
Autors - Jānis Bruģis Avots - www.feini.lv
