Elza ar sērīgu skatienu raudzījās ārā pa logu kā rudens vējš mētā pa gaisu tualetes papīra strēmeli ar resnu, brūnu svītru pa vidu . Uz gāzes plīts vārījās Elzas īpašā burkānu zupa pēc vecās mātes receptes. Uzģērbusi savu šodienas humpalu jaunieguvumu, pavasarīgi puķainu kleitu, kuras dēļ nācās pacīnīties ar kādu dūšīgu sievieti, bet saņēmusi visus spēkus rokās, viņa to izrāva dūšīgajai no rokām un ejot prom nikni pateica: „Tev tāpat nederētu, Tu esi pa resnu”! Vienīgi dzeltenie piesvīdušie pleķi padusēs bojāja labos iespaidus par skaisto kleitu, bet Elza tik ar smaidu noteica: „Ja necelšu rokas gaisā, tad jau neviens neredzēs.”
„Viņš neatnāks, pietiek Elziņ skatīties pa logu.”, Elzas labākā draudzene Kristīne noteica. „Viņš atnāks, mēs pagājušo nedēļu sarunājām”, Elza cerīgi piebilda. „Ak Elziņ, protams, ka viņš piekrita visam, jo tad Tu viņam kluba tualetē sniedzi vienu mazu rokdarbiņu ”. „Es tomēr vēl stundiņu pagaidīšu”. „Un vispār, kur tādu kleitu izraki, pirmo reizi tev tādu redzu”. „Patīk? Šo te atradu humpalās, tikai pa trīs latiem, Andrim patiks”. „Ja Andris būtu akls, viņam patiktu, tak tie dzeltenie pleķi no padusēm lien ārā” „Un vispār, nopietni, tikai mazais šampīts šim vakaram sagatavots? ” „Elziņ, kas man Tevi jāmāca? Lai sieviete iepatiktos vīrietim jābūt vai nu skaistai, jālieto daudz laba kosmētika vai jāpiedzirda viņš. Tā kā skaistule Tu neesi, kosmētiku Tu nelieto un nopērkot šo kleitu Tev naudas ar vairs tai nepietiks, tad Tev vajag daudz alkoholu un ar šo kleitu vairāk kā parasti.” „Vismaz esi noskuvusies?”, Kristīne pie spoguļa krāsojot lūpas ievaicājās. „Jā, esmu gan, kušķis ir pazudis, cerams Andrim patīk skūtās”. „Es nedomāju par lejasdaļu, bet par tām pūkainajām ūsiņām, kas tev aug”, Kristīne smīnot noteica. „Tās bail skūt, jo pagājušo reizi skujoties sagriezos”, Elza kautrīgi piebilda. „Labi Elziņ, man jāiet, man jobers jau gaida mani, velc nost to netīro kleitu un dodies nu gulēt, Andris tāpat nebūs.”
Elza pēc Kristīnes aiziešanas noslēdza gāzi, paņēma zupas katlu un izlēja visu zupu podā piebilstot: „Nav jobera, nav zupas”. Apsēdusies virtuvē pie galda, viņa aizsmēķēja cigareti un atkorķēja mazo šampanieša pudeli. Lēnām dzerot virtuve no cigaretes kļuva viegli piedūmota. Nu jau nedaudz iereibusi, Elza pēkšņi uz galda pamanīja pāri palikušo burkānu. Domas sāka raisīties un viņa paņēma burkānu. „Labs izmērs, smagnējs, parocīgs, gluži kā Andrim”, Elza apmierināti konstatēja. „Bet tāds netīrs izskatās, vēl kādu infekciju dabūšu, varbūt nomizot? Ai, būs jānomazgā vēlreiz.” Elza gāja pie izlietnes un lietā lika visus mazgājamos līdzekļus, lai burkāns būtu spodrs. „Nu gan tīrs”, viņa iesaucās. Ar līksmu prātu, viņa dancojot pa virtuvi ieslēdza radio un apsēdās uz krēsla, atplešot kājas plati. „Nu burkāniņ, dāvā man prieka un laimes sajūtu”, sacījusi, Elza sāka darboties. Pa radio sāka skanēt „Dzelzs Vilks- Vienas nakts meitene”. Elza skaļā balsī ekstāzē dziedāja līdz, bet piedziedājumā viņa dziedāja savu versiju: „Vienas nakts burkāns.” Atskanēja pēkšņs zvans pie durvīm. Elza uzleca stāvus un ātri rikšoja ar pudeli rokās pie durvīm. Atvērusi tās un kā par pārsteigumu tur stāvēja Andris. „Piedod, ka nokavēju, bija neliela aizķeršanās ar mašīnu”, Andris smaidot sacīja un pasniedza Elzai rozi. Paņēmusi rozi, viņa uzlika roku augšā uz durvju stenderes un pavedinošā balsī sacīja: „Nāc vien iekšā kārumniek”. Andris jau smaidot gribēja nākt iekšā, kad pamanīja Elzai ko lejā izspiedušos. Ar ieplestām acīm viņš paaugstinātā tonī teica: „Es to zināju, Tu esi džeks, draugi jau mani brīdināja toreiz klubā, ka tā toč nav sievīete, bet es neklausīju, bet tagad tas ir apstiprinājies un ūsas ar Tev ir”. Ieraudzījis dzelteno padusi viņš saviebjos seju pagriezās un ātrā solī izgāja no kāpņu telpas. „Nesapratu”, Elza ieminējās. Viņa paskatījās uz leju un iesaucās: „Aaaa, burkānu aizmirsu izvilkt” !! „Ai, kam man to Andri, man tagad ir burkāns”, sacījusi, viņa lepni iegāja atpakaļ dzīvoklī.