Īsteni patiess, Valentīndienas stāsts, kas sākās pirms Lielā gavēņa 14.02.2024.
Prologs ( “The Phantom Menace" )
13.02.2024. Pulksten 06:00, kā nekad parasti nebija, sieva melnā, mežģīņotā satīna topiņā pieglaudās pie maniem sāniem. Tas mani pamodināja momentā, bet prieki ilgi nevilkās. Te, Purvciemā, puiši, ir taigas likumi – laikus nenoreaģēsi, zaudēsi tās 25 minūtes, kas dotas Iespējai Līdz Celšanās Brīdim (domājiet paši, ko ar šo bioloģiski saprotiet).
Protams, ka es tās 25 minūtes pazaudēju, un ar to arī sākās šīs dienas nelaimju lavīna, par ko arī ir šis patiesais stāsts jeb humoreska – neesmu lingvists (vai endzelīns, jo krēslu par padirseni man roka saukt neceļas) – sauciet nu kā gribat.
( 1. daļa “Nožēla" )
Darbā jau no paša rīta stresa cunami viļņi veļas kā Fukušimā vēl pirms pašas darba dienas sākuma. Te jāpaskaidro, ka iepriekš Īpaši Grūtos Rītos (un tāds man šorīt patiesi bija pēc vīkenda Ludzā) es, nākot no skolas, uz kurieni aizvedu vidējo bērnu, atpakaļceļa pēc plkst. 8:00 dažkārt regulāri ieeju pavisam ikdienišķā pārtikas preču veikalā, lai atzīmētu kapitālisma pārākumu pār sociālismu (piezīme – Andra Kolberga “Sieviete melnā” romānā par 1958. gada notikumiem Jūrmalā bija minēts, ka rīts Jūrmalā parastiem darbaļaužiem sākās plkst. 11:00 un beidzas plkst. 20:00, bet mums, pašreiz ir par piecām stundām vairāk laika apdarīt savas veču (un arī dažu “princešu" ) gastronomiskās labsajūtas lietas veikalā). Savukārt šodien un vakar man šī opcija iet un gāja secen, jo ir un bija jāskrien uz hatu, lai palaistu vecāko bērnu uz skolu, kas var pieskatīt jaunāko bērnu tikai līdz plkst. 8:00. Tā nu plkst. 8:00 stresā iekārtojos pie datora, škrobējoties, ka atkal, kā pēdējā laikā diezgan bieži ierasts, dēļ darba devēja ģeniālajiem IT-išņiekiem netieku iekšā attālinātājā darba vietā (lai slavēts Covid-19, kas visai latvju tautai (un citām tikpat progresīvām tautām) ļauj apvienot darbu ar izklaidi), un krītu bezgalīgā stāsta cienīgā dziļā izmisumā, ka varēju taču tās 25 minūtes šīs bēdu balādes 1. daļā pagarināt ar ko labāku.
( 2. daļa “Bet ko mēs strīdamies?" )
Pēc 36 minūtēm mūsu IT-išņiki ļauj ielagoties attālinātajā darba vietā. Un uzreiz sākas cunani divi cienīgs totāls gemorojs. Te jāpaskaidro, ka mums darbā tiko nomainās BigBoss, dēļ kā neviens nezina kas un kā tagad jādara, un raustās dēļ tā vispār kaut ko darīt. Līdz ar to ir konkrēts bezprideļs, kas 120% sitīs pa mūsu firmas kabatām nākotnē tiesās (Stradiņu slimnīcas afērā mēs tieši neiesaistījāmies (netieši gan, a tur jau viss atkarīgs no tā kas skaļāk bļaus Jēkaba, Kalpaka, Brīvības un citās ielās, gātēs, gatvēs un bezdievīgi skaisti smaržojošajās liepu alejās pie Daugavas stadionā Grīziņkalnā)). Rezultāts ir tāds, ka manējie negrib kaut ko atbildēt (vēsture taču vienmēr ir rādījusi, ka ļevie ir tikai mazie), citi kolēģi, kurus iepriekš centos pāraudzināt uz atbildēm pēc būtības (nevis uz atbildēm par neuzdotajiem, bet pašu izdomātajiem jautājumiem) atkal peld, tāpat kā juristi no pirmā mūsu firmas bloka mīž un dara visu ko, lai tikai viņiem nevajadzētu iesaistīties lietās, kur viņiem to neliek, bet skarbie puiši i bābas brauc virsū jums un mums (ja izvēlēsies sekot taisnīguma principam) vai mums un jums (ja izvēlēsies sekot tiesiskās paļāvības principam), bet juristi no otrā mūsu firmas bloka nolādē gan mūs, gan tos pirmos savējos, jo taču nekas jau pirmās instances tiesas kompetencē nemainīsies, a līdz Augstākajai Tiesai pašlaik vēl vispār neviens nezin vai būs lemts nonākt un (kā mūsu firmai parasti līdz šim bija ierasts - to saku auksti, objektīvi) uzvarēt.
Tā nu mūsu firma jau labu laiku dzīvo pati par sevi – katrs piesedz savu pakaļu skaļu saukļu presē vārdā, a par firmas potenciālo bankrotu dēļ tādas attieksmes izskatās, ka visiem viss pa barabanu.
Tā mēs te dzīvojam. Man jau nav firma pa barabanu, bet jaunākais bērns visu dienu neļauj normāli strādāt. It kā gribās, bet tai pat laikā arī negribās atslābst. Vai tāpēc pārdzīvojam, ka netiekam pie alus? Hmmm. Nu tas ir labs jautājums.
( 3. daļa “Nelaimju jūra 1 .sadaļa" )
Darba laiks un alus, kas, bez šaubām, nav nekad pat bijis, ir beidzies. Jūs tas, varbūt pārsteidz, mani ne. Zinu, kas jādara un cenšos to praktiski, zinātniski īstenot. Kā nekā manas sievas iespējamais bioloģiskais tēvs ir atklājis jau 106 asteorīdus, bet oficiālais gandrīz tikpat.
Tā, principā jau ir titānu cīņa, jebkādi galaktikas kari nobāl šajā. Pat Oceola – seminolu virsaitis – grāmatu par kuru ite lasu, un Floridas goda pilsonis, kas nekad viņš nebija bijis savas dzīves laikā.
Neviens amerikānis, ko esmu tur sastapis, nav cienījis Pirmo nāciju. Vai ir ko pārmest? – diezin vai, jo vēsturi vienmēr ir rakstījuši un rakstīs uzvarētāji.
Google resursi nav izņēmums. Tā mēs cīnāmies par to, kas nekad netiks atgūts. Par to, kas sen jau ir zaudēts. Un, kas no bērnu dienas tiks iekodēts divās pretējās smadzeņu apziņas puslodēs – ļauns un labs.
Tad vēl es nezināju, kas mani sagaida nevainīgajā gājienā pēc pēdējās gaļiņas kumosa.
Pa visam drīz jau man tika atvērtas ačes. Amerika ir arī Puvciemā = katrs pacs savas nelaimes kalējs.
( 3. daļa “Nelaimju jūra 2 .sadaļa" )
Centīšos pavisam īsi – kam tad interesē svešas bēdas?
Darbs beidzās. Skrienu vēja spārniem, kā Miltons Guirado (Airtona Sennas tēvs) uz Domina. Tur cerēju, ka pēdējo reizi nākamajās 47 dienās paņemšu BurgerKing burgeru. Diemžēl šie, neapšaubāmi gardākie pindosu burgeru pārstāvji, iespējams, neciena seniorus, dēļ kā viņu pasūtījumu displejs neļauj pat izlasīt visus piedāvājumus. Tā kā tie, kas, iespējams, neciena seniorus, penšus un ukraiņus manā sirdī nepelna absolūti neko, fakucojot nezina kam Amerikas pasaules daļā, devos tālāk uz LIDO. A tur rindas kā uz LSPR vēlēšanām par vienīgo partiju. Atcerējos, ka uz Brīvības ielas viens latviešu izcelsmes tumšais (Dieva vārds nevaru pateikt kādas izcelsmes, lai gan tajā sfērā neesmu gluži vakarējais) “LB” veikalam blakus jau mēnešiem, nu bez absolūti nekorumpētās nezinkādasbettočnelatvijasvalstsvalodascentra iestādes piesega tur tirgo kebabus, bez šaubām šajā procesā tīri nejauši piemirstot lietot valsts valodu, devos uz turieni. Un atkal abloms, jo - vai nu latviešu izcelsmes tumšais un viņa sieva/n-tās sievas bija pie sevis ielūguši ciemos absolūti nekorumpētās nezinkādasbettočnelatvijasvalstsvalodascentra iestādes pārstāvi, vai arī viņš vienkārši tāpat kā savus klientus kārtējo reizi, bez šaubām, nejauši piemirst apkalpot valsts valodā, pie ieejas bija pielikts liels uzraksts “Open”, lai gan iekšā viss bija tumšs un ciet.
Saprotot, ka man nav spējas apšaubīt absolūti nekorumpētās nezinkādasbettočnelatvijasvalstsvalodascentra iestādes darba augļa rezultātus, kā arī apzinoties to, ka ēst hidroelektostacijā nozīmē savas iekšas necienīt vai ēst kādā, iespējams, norvēģu benzīntankā, kas sen jau pelna vairāk uz prusakiem pilniem burgeriem nekā nekvalitatīvo benzīnu, nozīmē necienīt savu autiņu, gāju uz trolejbusa pieturu, bēdīgi secinot, ka nekas nesanāca un gaļu ēdīšu tikai pēc 47 dienām.
Nu neko darīt.
( 4. daļa “Problēmas turpinās" )
Izmetu, iespējams, peļķē, ledainveidīgā veidojumā vai miskastē tikko aizpīpēto cigareti un kāpju nelaikā pienākušajā trolejbusā.
Bez burgera, gaļas vai kebaba ķešā, dziļi nomākts par ne pie kā nevainīgās cigaretes likteni, nezinu kā palaižu garām savu trolejbusa pieturu. Vispār nekad dzīvē tā nav gājis. Šeit, Rīgā, pat neredz zvaigžņu ierastos 48 zvaigznājus, lai lādētos kaķa lāstiem uz debesīm. Dzīvei, toč, nav jēgas.
Ar pieturas nosebošanos kāpju ārā.
( 5. daļa “Neticamā nirvāna"" )
Aizeju garu ceļu no Laimdotas uz Burtnieku ielu. Vispār jau reiz nodzīvoju pusotru gadu Laimdotas ielas kojās, bet ar tām manām meitenēm lepoties patiesi nav vērts. Kā var nepatikt dziesma, kas uz visiem laikiem no sirds dziļumiem atsauc tikai vienu, vienu vienīgo, ikviena mūžā esošo īsto La femme fatale https://www.youtube.com/watch?v=jzy2dgEUOhY?
Savācu bērnus no skolas. Ieejam BETAs veikalā nopirkt mazus kārumus par sekmīgu treniņu. Un .. tur stāv pieci apšaubāma izskata belaši. Paķeru divus, blakus svešs kungs paņem vēl. Laiks ir nauda, bet naudai bez praktiskas atdeves sen jau vairs nav vērtības.
Epilogs ( “Bērni zina" )
Visi trīs bērni gandrīz draudzīgi un bez kaušanās vakarā dalīja torti “Umka”, ko vecākais, naivi ticot laimīgai pirmajai mīlestībai, bija nopircis savas skolas Valentīndienas meitenei.
Klusējot skatījos uz viņiem un uz pulksteni, kas rādīja, ka vēl ir laiks it kā aizskriet uz BETAs veikalu pēc tur palikušajiem belašiem, pats nezinot, vai gribu to darīt, vai nē. Sākumā gribējās jo, lai gan biju sātīgi pieēdies (nereāli gardi belaši!!!), zināju, ka tāpat nākamo 47 dienu vakaros skaitīšu dienas, tad jau sāka mākties virsū šaubas (varbūt tomēr vajadzētu pasportot?), bet tad īsti pats jau vairs nezināju, ko gribu. Ja tā padomā – galu galā kāda gan starpība dzīvot bez gaļas 46 vai 47 dienas!
Principā jau diena bija pagājusi neapbēdināta, gandrīz laimīga. Beidzam ēst uz kādu laiku gaļu.
P.S. Izturību un veiksmi visiem! Jau vairākus gadus šādi atturos, nometu vidēji 10 kg svaru; ir to vērts!
