41

 1391  12

Klāt atkal Valentīndiena un atkal visus moka stresiņš ko dāvināt otrajai pusītei. Ieziest sevi ar putukrējumu un ielīst gultā uz pieres sev pieliekot zīmēti ar tekstu: “Tavs mīļākais saldais ēdiens” nebūtu laba doma, tāpēc man nācās izdomāt ko orģinālu un paliekošu.

Sākumā bija doma nopirkt rožu klēpi, bet sapratu, ka tas būs pārāk dārgs prieks un rozes nav paliekošas, tāpēc tas atkrita. Grāmatu ar negribējās pirkt tikai dēļ teiciena: “Ir dāvanas un ir grāmatas”. Bet pēkšņi es pagāju garām intīmpreču veikalam. Es sastingu, pār manu ķermeni nogāja trīsas un es sapratu, ka tā būs īstā vieta, kur sarūpēt labāko Valentīndienas dāvanu.

Atzīšos, ka nekad nebiju tādā bodē viesojies, tāpēc pašam arī bija maziņš saviļņojoš uztraukums, kas uzreiz pārgāja un pārauga eiforijā, ieraugot veikalā kabatas vagīnas. Man likās, ka esmu nokļuvis Disnejlendā, kas domāta pieaugušajiem, vēl pietrūka tikai kaila mikijpele, kas apkalpo.

“Vai varu kā Jums palīdzēt?”, rupja balss no kases mani uzrunāja. Es pavēru skatienu uz pusi no kurienes nāca balss. Redzēju sievieti, kas stāvēja ēnas aizsegā. Iznākusi gaismā varēja skaidri viņu redzēt. Tā bija sieviete ap piecdesmit gadiem ar nošļukušu augumu, galvu rotāja riži mati, maisiņi zem acīm bija tik lieli, ka varēja likt krūzē un taisīt tēju, lūpas nokrāsotas pāri malai un visu skatu vēl izrotāja viņas smaids, kuram trūka viens priekšējais zobs.

“Kā, lūdzu?”, Es pārprasīju, kaut labi dzirdēju jautājumu. “Vai varu Jums kā palīdzēt? Jūs vienkārši izskataties ļoti apmulsis”. “Jā, man vajēdzētu valentīndienas dāvanu priekš meitenes”. Viņa piegāja pie manis klāt, satvēra mani aiz rokas un teica: “Nāciet man līdz, es parādīšu tieši to, kas nepieciešams”. Viņa mani pieveda pie vibratoru stenda. “Šajā pusē ir visi, kas vibrē un šajā vienkārši bez baterejām.” Es skatījos uz to visu un man priekšā pavērās jauna pasaule, es biju nonācis “Jurasic park”. Lieli mazi vidēji, bifeļa..... kas tik tur nebija. Rižā atkal satvēra manu roku un ielika man rokās resnu, cīpslainu bifeļa ļumekli, kas kratījās manās rokās. Es aiz pirmā izbrīna to atlaidu un tas nokrita uz grīdas un turpinaja ļumēt. Vecā to pacēla, iespļāva sev rokās un ar uz augšu un uz leju kustībām to notīrīja no netīrumiem. “Esiet uzmanīgs kungs, tos nevar mētāt, svēta lieta.”

Es sāku prātot ka varētu arī iegādāties, bet, protams, neko gigantisku, jo tad es paliktu novārtā. Ilgi domāju, kad rižā mani atkal uzrunāja: “Varbūt Jūs pasauciet draudzeni un tad viņa varēs piemērīt un izvēlēties, kurš vislabāk patīk, mums ir vairākas ar mīkstu dīvānu ierīkotas pielaikošanas kabīnītes”. Es paskatījos un pa tiešām, stendam blakus stāvēja no pakām izņemti vibratori piemērīšanai, viens pat bija vēl slapjš, laikam bija tikko vēl lietots, iztaroja siltumu. “Nē, nē, es gribu, lai tas būtu pārsteigums”. “Es tad varbūt varu jums asistēt”, viņa smaidot ieminējās, izbāžot mēles galiņu caur trūkstošā zoba šķirbu.

Pēkšņi man acīs iekrita kāds vidēja lieluma, metāla vibratots, kas būtu piemērots. “Es esmu izvēlējies, es ņemšu to tur spīdīgo”. “Lieliska izvēle kungs, Jūsu draudzene būs ekstāzē un tas tieši pārdodas par puss cenu”. Es izgāju apmierināts no veikala, beidzot es biju nopircis ko orģinālu un paliekošu. Kas ļaus draudzenei vientuļos vakaros biežāk domāt par mani.

Skatoties filmu Valentīndienas priekšvakarā aizsākās saruna par dāvanām. “Zini ko Toms Zanei nopircis uz Valentīndienu?” “Nu, nu!?”, es ieinteresēts atbildēju, kaut zināju, ka manu dāvanu jau viņš nepārspēs. “Vibratoru!!! Kaut kādu sasodītu vibratoru un vēl pa puss cenu, itkā atlaide bijusi, bet izskatās lietots!!!” Es sastingu un man uzreiz prātā ienāca rižā, kas arī man pārdeva par puss cenu. “Kaut kāda rižā vecene viņam iesmērējusi. Ja tu man uzdāvinātu ko tādu, tad zini, tā būtu pēdējā Valentīndiena kopā.” Es apmulsu un vairs nevarēju izdvest ne skaņu. “Nu, un ko tad tu man nopirki?” “Es?...nu...nu.. tādu metāla krāsā”, es stostījos. “Tik nesaki, ka tas vēl vibrē?!!!” Nu viss, viņa bija mani atkodusi. “Jā, tas vibrē”, es ar nožēlu atbildēju. Viņa mani apķēra un sāka bučot. “Paldies, es zināju, ka nopirksi man iphone 6s ar metāla krāsā vāciņu. paldies”. “Nav par ko, mīļā”, es truli smaidīju

Nākamajā dienā ieejot veikalā es sapratu, ka iphonu viņai gan nepirkšu. Nopirku brīnišķīgu pavāra grāmatu “100 austuru ēdienu receptes”. Manuprāt, tā ir lieliska dāvana vai ne? Bet ja gadījumā viņai nepatiks, tad iedošu rižās vibratoru un teikšu, lai iet izdrāzt sevi.

Komentāri 41

0/2000

Negribēju vērt vaļā,bet tad pamanīju autoru un viss notika pats no sevis. Nepazūdi,raksti biežāk.

 58  0 atbildēt

metāla krāsā un vibrē... jā, sestais ābols. šos rakstus ir patīkami lasīt.

 28  0 atbildēt

Vecīt tev jāizdod grāmata

 16  2 atbildēt
Izcili. Kārtīgi izsmējos
 13  0 atbildēt

Es pat zinu kam ir labākie raksti spokos

 12  0 atbildēt
Tavi raksti liek smaidīt pat drūmā dienā :d
 12  0 atbildēt
Sasmidinaji ne pa jokam! Ta tik turpini x]
 10  0 atbildēt

Pa pirmo   

 9  0 atbildēt

Cepuri nost !Labs. Tikai kas tie,, austuri,, tadi ? It ka jabut kadai sektai....varbut pavaru,ja jau receptes....

 8  0 atbildēt

   

 7  0 atbildēt

Man tagad sagribējās aiziet uz tādu veikalu..    

 5  0 atbildēt

Autora niks visu izskaidro   

 3  0 atbildēt

    

 3  0 atbildēt

cepums! 

 1  0 atbildēt

haha. labs, mobij!

 1  0 atbildēt

    

 0  0 atbildēt

Jaunie dildo diezgan labi!

 0  0 atbildēt

Labāk uzdāvini ibametīnu!

 0  0 atbildēt

  

 0  0 atbildēt
Nākošo reizi lai ņem stikla: tie skaitoties vislabākie.
 0  0 atbildēt