p.s Ja slinkums lasit, NELASI!
1997. gada 11 novemrbis. Veronika sēdēja un skatījās filmu “darīt sev galu” pa daudz saskatījās un nolēma, ka arī viņai ir pienācis laiks darīt sev galu. Viņa iztīrīja savu istabu, aizgāja sagrāba ārā lapas, izpļāva dārzu, uzraka zemi, uzraka visas kaimiņu zemes, nojauca veco šķūni, uzbūvēja jaunu, atgriezās, iztīrīja zobus, iztīrīja tepiķi, izmazgāja visas drēbes, ieslēdza sildītāju un apgūlās
Uz naktskapīša atradās 25 kastes ar miegazāļu pakām, viņa tās jauca ar ūdeni un smalcināja, bēc kāda laika smalcinašanas viņa saprata, ka jāsmalcina bij tabletes nevis kastes. Sapratusi kļūdu viņa sāka smalcināt tabletes.. pēc stundas viņa saprata, ka jāsmalcina būs vēl ilgi un sāka tās rīt pa vienai. Nepagāja ne divas dienas, kad pēdējā kaste bija tukša. Veronika nezinaja cik ilgi vēl nāksies gaidīt līdz viņa zaudēs samaņu, tāpēc viņa izlēma izcept kartupeļus, aizeit uz kino, pastaigāt pa lielveikaliem un aibraukt kādā ceļojumā, jo negribēja nomirt no bada un garlaicības, gaidot nāvi.
Protams Veronika varēja izvēlēties citu pašnāvība veidu, piemēram pārgriezt vannā vēnas, bet vai ciešanas ko šāda rīcība izsauktu viņas vecākos būtu tā vērta? Galu gala pie meitas nāves viņi pierastu, bet aizmirst piecūkoto vannu – tas būtu neiespējami.
Kad Veronika atgriezās no ceļojuma, viņa sajuta vieglu nelabumu, kas strauji pieņēmās spēkā – miega zāles bija sākušas iedarboties. Tobrīd Veronikas logam garām gāja citas tabletes sarijies jauneklis, viņš uzmeta skatu meitenei, pat nenojauzdams, ka arī viņa mirst. Puisim no tablešu pārdozēšanas bija nežēlīgas sāpes un šīs sāpes atspoguļojās viņa sejā, kas bija savilkusies izteksmē kas atgādina smaidu. Veronika atsmaidīja pretī. Puisim sāka rebt galva un viņš Veronikai māja ar roku pēc palīdzības, Veronika pamāja pretī un aizgāja no loga rakstīt atvadu vēstuli. Puisis tur pat saļima un nomira. Meitene rakstot jutās pacilāta, ka kāds puisis viņu vēl vienu – pēdējo – reizi bija iekārojis un pievērsis uzmanību.
Vēl pēc dažām dienām veronika beidzot zaudēja samaņu.
Kad Veronika atvēra acis, viņas pirmā doma bija, ka tās nevar būt debesis. Debesīs nebūtu grīda, sienas un griesti no dēļiem un arī sāpes, ko viņa sajuta acumirkli vēlāk, bija rakasturīgas dzīvei uz zemes.
Ārsti par Veronikas dzīvību bija cīnījušies divas nedēļas, bet kad apstājās meitenes sirds, viņa tika uzskatīta par mirušu un apglabāta
